Raksta pirmpublikācija izdevumā "Archis #3", 2003. g.

Man spēcīgākais pārdzīvojums arhitektūrā joprojām ir negaidītais brīdis, kad projektā kaut kas “darbojas”. [1]
Rems Kūlhāss, “Par funkcionālismu”.

Arhitekta loma celtniecības procesā liekas reducēta līdz vizāžista lomai. Fakts, ka nesenajā parlamenta rīkotajā izmeklēšanā par nelikumībām būvindustrijā nebija neviena arhitekta, laikam nav jāuzskata par parlamenta pārstāvju neapstrīdamās ētikas liecību, bet par pierādījumu, ka viņi nespēlē gandrīz nekādu lomu holandiešu telpiskajā plānošanā. Arhitekti laimīgi švīkājas slēgtās telpās, kamēr lielie zēni ārā ceļ būdas. Arhitekta autoritāte ir pilnībā izzudusi. Arhitekts atrodas tirgus žēlastībā, un tas nozīmē tikai vienu - visu ietekmē riska menedžments. Līdz ar to viss jaunais automātiski ir problemātisks.

Varbūt tas ir mazliet pārspīlēts. Tomēr nav noliedzams, ka cirkulē arvien vairāk frustrējošu no ikdienas realitātes ņemtu stāstu. Labs piemērs ir Kamiela Klāses no NL Architects nesen lasītā lekcija Berlāges Institūtā: firma, kuras paveiktais nemaz neizskatās tik slikti vismaz mediju atspoguļojuma ziņā, piedāvāja paškritisku skatu uz ikdienas praksi. Lekcija balstījās uz veselu rindu nīkuļojošu projektu, kas vai nu atlikti uz nenosakāmu laiku, vai arī pastāvīgi tiek atmesti. Klausītājam radās sajūta, ka ir neiespējami ieviest kādu eksperimentālu formu vai inovāciju ikdienas būvniecības realitātē.

Šis iespaids asi kontrastē ar uzmanību, ko holandiešu arhitektūra saņem gan no pašmāju, gan ārzemju medijiem. Pastāv plašs inovatīvs potenciāls, kas vispirms kļūst redzams konkursos un bezgalīgajā publikāciju straumē, ko izplata arvien augošā izdevēju propagandas mašīna, Nīderlandes Arhitektūras institūts un bezgalīgi daudz vietējo arhitektūras centru. Bet, šķiet, ka ar to varētu beigties. Šī potenciāla ietekme uz būvindustriju ir margināla.

Situācija holandiešu arhitektūrā ir paradoksāla. Arhitektu stāvoklis reti kad bijis tik bezcerīgs un tajā pašā laikā labvēlīgs. No vienas puses, holandiešu arhitektūru slavē par tās pragmātisko atjautību, tās spēju likt sakustēties ikdienas banalitātei. No otras puses, tā nemazina monotonās problēmas. Jārisina ar telpu saistītie jautājumi, kas attiecas uz mobilitāti un drošību, stagnātisko ēku būvniecības sektoru un milzīgajām telpiskajām prasībām gan sarkanai (urbanizācijas), gan zaļajai (zaļās telpas) attīstībai. Kamēr valstī ir lielas svarīgas sociālās problēmas, kuras gluži vai kliedz pēc arhitektu iejaukšanās un arhitektūras starpniecības to risināšanā, holandiešu arhitektūra turpina slīgt starptautisko panākumu slavā.

Taču ilgi tā vairs nevar turpināties. Ir pēdējais laiks, lai holandiešu arhitekti pielietotu savu slaveno pragmātisko atjautību ne tikai projektos, bet arī savas prakses organizēšanā, un atgūtu nozīmīgu lomu telpas plānošanā. Pēdējos gados daudz pūļu veltīts, lai “paveiktu ko īpašu” šaurajā, pārāk kontrolētajā Vinex ēku projektā. Rezultātā arhitekti katrā projektā mēģina izgudrot divriteni. Ir laiks atmest šo metodi un meklēt alternatīvus telpas plānošanas modeļus. Tas nozīmē ne tikai solo operācijas, bet kolektīvu (vislabāk interdisciplināru) pieeju.

Līdz ar to arhitektūras praksei jāizgriež iekšpuse uz āru. Arhitektiem nav jāskatās arhitektūras iekšienē, meklējot tās būtību. Viņiem jāatmet arī nostalģiska lūkošanās pagātnē, kad arhitekts vēl bija galvenais celtnieks. Arhitektūrai jāskatās uz āru un uz priekšu, meklējot neskaitāmās iespējas, ko piedāvā šis vētrainais politiskās un ekonomiskās nestabilitātes laiks. Arhitektūras būtības meklējumiem būs jāsagatavo ceļš jautājumam, ko arhitektūra var nozīmēt mūsdienu tīklu sabiedrībā. Ir pienācis laiks kolektīvi organizētas arhitektūras prakses atjaunošanai.

Mācību organizācija

Skats uz āru praksē piedāvā daudz vairāk izdevību realizēt lielāko daļu iespēju. Tomēr, lai izmantotu sociālās attīstības piedāvātās iespējas, nepieciešamas zināšanas dažādās jomās. Zināšanas tīklu sabiedrībā ir galvenā priekšrocība konkurences apstākļos. Galu galā tā ir mūsdienu ekonomikas galvenā prece: “Jēdzieni, idejas un attēli – nevis lietas – ir jaunās ekonomikas īstenie vērtības nesēji. Labklājība vairs neslēpjas fiziskajā kapitālā, bet drīzāk cilvēku iztēlē un radošajā garā.”[2]

Arhitektūras prakses organizatoriskajai atjaunošanai ir būtiski, lai zināšanas būtu saistītas ar katru organizācijas kārtu un katru procesa pakāpi. To nereti dēvē par mācību organizāciju. Zināšanas nodrošina to, ka organizācijas saglabā gatavību mainīties. Mācību organizācija ir tādas sistēmas modelis, kurš var reaģēt uz dažādām attīstības fāzēm, spēj pielāgot un sadarboties. Izmantojot šo modeli, var izveidot praksi, kura rosina skatīties uz āru un uz priekšu. Varētu teikt, ka šāda prakse ir atvērta pret ārējām ietekmēm, spējīga identificēt attīstības procesus to agrīnā stadijā un atbilstoši reaģēt.

Šādā perspektīvā interesanti aplūkot attīstību citās profesionālajās jomās. Izmētāti pasākumu, kuri iesaka interesantus veidus arhitektūras prakses atjaunošanai, esamība ir bezjēdzīga. Kolaboratīvas prakses piemēri atrodami mākslā un programmatūru inženierijā. Tie piedāvā alternatīvu modeli, kurā tiek radītas inovācijas, aktīvi piedaloties visiem dalībniekiem. Idejas un produkti vairs netiek izstrādāti slēgtā ražošanas procesā, kas organizēts ap mākslinieka vai uzņēmuma autonomiju, bet bez pragmatisma iesaista arī pielietojumu. Tas ir inovāciju dzinējs.

Postproducēšana

Parīzes Tokijas pils direktors Nikolā Burjo grāmatā “Postproducēšana” parāda, kā māksla attīstījusi praksi, kurā jaunas nozīmes un idejas tiek radītas “kultūras pārstrādes” procesā. Pastāvošo ideju pārstrāde, pārpozicionēšana un pārorientēšana noved pie jaunām idejām. Šīs jaunās idejas savukārt tiek laistas apgrozībā, un tiek pārbaudīts to nozīmīgums. Šāda manipulācija rada alternatīvus modeļus, kas nodrošina atšķirīgu skatījumu uz lietu savstarpējām attiecībām. Manipulāciju objekti ir sociālie un ekonomiskie modeļi. Līdz ar to “postproducēšana” rada “izmantošanas (un atkārtotas izmantošanas) ekonomiju”, kā apgalvo Dominieks Rujterss.[3]

“Saskaroties ar ekonomisko abstrakciju, kas padara ikdienas dzīvi nereālu vai arī par tehnokrātijas absolūtu instrumentu, mākslinieki reaktivizē formas, tās apdzīvojot, nolaupot īpašumtiesības un autortiesības, zīmogus un produktus, ar muzejiem saistītās formas un parakstus. Ja formu lejupielādēšana (samplēšana un pārveidojumi) mūsdienās reprezentē nozīmīgas bažas, tas ir tādēļ, ka šīs formas globālo kultūru liek mums uzlūkot kā instrumentu kasti, atvērtu naratīvu telpu, nevis vienbalsīgu naratīvu un ražošanas līniju.”[4]

Šādā perspektīvā, mākslinieks ir sava veida hakeris, kas izmaina eksistējošās sociālās un ekonomiskās sistēmas, ielaužoties un manipulējot ar tām: “Šādā veidā sociālie objekti, sākot ar paradumiem līdz institūcijām cauri visbanālākajām struktūrām, tiek izsisti no to inerces. Ieslīdot funkcionālā universā, māksla atdzīvina šos objektus vai arī atklāj to absurdo dabu.”[5]

Mākslinieks kļūst par alternatīvu modeļu ražotāju, kas kalpo par atsvaru uz tirgu orientētās domāšanas tendencei. Iepretī slēgtajiem komercijas “stāstiem”, mākslinieks piedāvā atvērtas naratīvās struktūras, kuras pieņem aktīvu skatītāja nostāju. Skatītājs kļūst par aktīvu šādu kolektīvo un interaktīvo struktūru dalībnieku: “Mūsdienu māksla tiecas atcelt formu īpašumu vai katrā gadījumā sapurināt veco jurisprudenci. Vai mēs tuvojamies kultūrai, kas atcels autortiesības par labu politikai, kura ļaus brīvi piekļūt darbiem, sava veida formu komunisma projektam?”[6]

Atvērtais kods

Tā pati “hakeru” kultūra ir arī pamatā tam, ka programmatūru inženierijā parādījās jauns organizācijas modelis - atvērtā koda kustība. Atvērtais kods nozīmē, ka programmas avota jeb pamatkods ir brīvi pieejams visiem bez izņēmuma. Tam ir nozīmīgas sekas, tādēļ ka, ja pamatkods ir publiskas zināšanas, teorētiski ikviens var izmainīt programmu vai attīstīt to tālāk. Tas arī bija iemesls, kādēļ Microsoft nekad nav gribējis izpaust Windows operētājsistēmas pamatkodu. Microsoft un atvērtā koda kustība tādējādi ir divu pilnīgi pretēju pieeju piemēri programmatūru attīstībā.

Ēriks S. Reimonds, kuru atvērtā koda kustība bija izvēlējusies par savu “propagandas ministru”, šīs abas organizacionālās struktūras aprakstīja attiecīgi kā katedrāli un tirgu. Katedrāle ir tāds programmatūras modelis kā Microsoft, kuru aizsargā autortiesības. Tas ir biznesa modelis ar izteikti hierarhisku struktūru. Tam pretējs ir tirgus – šķietami nesaistīts, bet funkcionējošs attiecību tīkls, uz kura modelēta atvērtā koda kustība. Sev par izbrīnu Reimonds ir spiests secināt, ka šis “lielais mutuļojošais dažādu virzienu un pieeju tirgus” patiešām darbojas un “ar ātrumu, kādu grūti iedomaties katedrāles cēlājiem”. [7]

Patiesībā atvērtā koda kustība ir daudz vairāk nekā īpašs programmatūras veids. Tas pārstāv noteiktu attieksmi pret īpašumtiesībām un tiesībām, kuras saistītas ar zināšanu izmantošanu. Kustības pirmsākumi meklējami lietojumā. Kā teicis Deivids Garsija: “Digitālā revolūcija pamatīgi izjauca Rietumos valdošo uzskatu par intelektuālo īpašumu. Pateicoties internetam, eksistē plašs tīkls, kurā idejas vairs netiek tik ļoti aizsargātas ar autortiesībām, tās vairāk ir kolektīvi veidotas. Nav būtiski, kam kas pieder, bet kurš lieto.”[8]

Atvērtā koda programmatūra attīstās kā reakcija uz individuālu nepieciešamību pēc noteikta risinājuma. Ja izrādās, ka tas ir interesanti citiem, ātri veidojas lietotāju grupa, kas turpina un uzlabo programmu. Atvērtā koda kustība vienmēr bijusi cieši saistīta ar akadēmisko pasauli, kurā ir ierasta ideju apmaiņa (vienādranga diskusija). Šajā sakarā ir svarīga programmatūras nepieciešamība attīstīt “plašas un aktīvas lietotāju un līdzveidotāju kopienas klātbūtni’’.[9]

Atvērtais kods ir modelis, kas jau pārsniedzis savas robežas. Grāmatā “Atvērtā koda programmatūras politiskā ekonomija” politologs Stīvens Vēbers secina, ka atvērtā koda ideja pielietojama daudz plašāk: “Pamatjēdzieni – lietotāja veidotas inovācijas, kuras atrodas paralēli izplatītajā vidē, dažādas kooperatīvās izturēšanās formas un mehānismi, “antikonkurējošu” preču ekonomiskā loģika – ir pietiekami radoši, lai pieņemtu, ka programmatūra nav vienīgā vieta, kur varētu uzplaukt atvērtā koda process.” [10] Jaunākajā rakstā mediju pētnieki Fēlikss Stadlers un Jesse Hiršs aizstāv “Atvērtā koda intelektu”.[11]

Atvērtais kods atbalsta brīvu pieeju informācijai un tādējādi ietekmē zināšanu ekonomijas pamatus. Tas norāda uz pārmaiņām plašajā tēmu lokā, kas saistās ar īpašuma jēdzienu. Atvērtais kods piedāvā alternatīvu modeli jaunu zināšanu attīstībai ar ievērojamām sekām likumdošanā, ekonomikā un sabiedrībā. Stīvens Vēbers aplūko visus šos aspektus kopsavilkumā par atvērtā koda pielietojumiem. Viņaprāt, atvērtais kods ir
- specifiska izpētes un attīstības metodoloģija,
- jauna biznesa modeļa kodols (brīva programmatūru izplatīšana nozīmē to, ka jārada jauni kompensācijas un peļņas mehānismi),
– kopienas sociālā būtība, definējošs saistījums, kas aptver cilvēku grupu, lai radītu kopēju labumu,
– jauna “ražošanas struktūra”, kas savā ziņā ir unikāla vai īpaša attiecībā uz “zināšanu ekonomiju” un pārspēs vai aizvietos industriālā laikmeta ražošanas struktūras,
– politiska kustība.[12]

Postproducēšanas un atvērtā koda raksturojums

Ja salīdzinām abus – postproducēšanas un atvērtā koda modeļus, iespējams atrast vairākas uzkrītošas līdzības. Visuzkrītošākā ir tas, ka tirgu kā modeli izmanto gan Nikolā Burjo, gan Ēriks S. Reimonds. Burjo to lieto, lai apzīmētu vietu, kurā darbojas otrreizējā ekonomija, kurā idejas un formas tiek padotas tālāk, tādējādi iegūstot atšķirīgas nozīmes. Krāmu tirdziņš vai tirgus ir vieta, kur “tas, kas reiz ticis saražots tiek pārstrādāts un izmaina virzienu ... objekts, kas reiz tika izmantots saskaņā ar noteiktu koncepciju, tagad rod jaunu pielietojumu.”[13] Reimonds uzsver šīs kopienas pašorganizējošo kapacitāti, ko virza individuāli mērķi. To kolektivitāte nāk no līdzīga instrumentu pieprasījuma un vēlēšanās kaut ko darīt, lai tos iegūtu.
Abos gadījumos tirgus ir līdzdarbības modelis, kurā jaunās idejas tiek ģenerētas aktīvas iesaistīšanās un eksperimentēšanas procesā. Kā postproducēšana, tā atvērtais kods balstās izmantošanas un otrreizējās izmantošanas ekonomijā, kurā tradicionālā škirtne, kas nodala ražotāju no lietotāja, liekas, lielā mērā zūd. Tieši tāpat kā mākslinieks pārvērš pastāvošos sociālos un ekonomiskos modeļus pārstrādājamos objektos, tā arī skatītājs ir modeļa daļa, - viņš vairs neskatās uz mākslu no attāluma, bet aktīvi piedalās mākslas darbā. Tas vislielākajā mērā attiecināms uz atvērtā koda kustību, kuru virza liela lietotāju grupa, pastāvīgi komentējot un veicot uzlabojumus. Attīstītājs un lietotājs kļuvuši par vienu personu. Viena no svarīgākajām izmaiņām tādēļ ir fakts, ka abi modeļi apgriež kājām gaisā priekšstatus par autortiesībām un intelektuālo īpašumu. Tie pilnībā izmaina apstākļus, kādos rodas un attīstās idejas. Arhitektūras interesēs jo īpaši ir, lai idejas šajā lietotāju ekonomijā rastos pavisam citādā veidā, “ja intelektuālā īpašuma tiesību režīmi dod stimulu ieviest jauninājumus, tad šo inovāciju izplatīšana notiek caur tirgu, tādā nozīmē, ka augsta kvalitāte un izdevīgas tehnoloģijas daļēji vai varbūt pat pilnībā nodrošinās to potenciālo īstenošanu (atkarībā no cenas). Atvērtais kods piedāvā šīs loģikas apvēršanu. Šādā vidē galvenais uzdevums ir attīstīt stimulus, kas būtu piemēroti izplatīšanas veicināšanai, un ļautu inovācijām rūpēties pašām par sevi.”[14]

Arhitektūras prakses nozīme

Īsi sakot, atvērtais kods pieprasa stabila domāšanas veida izjaukšanu un inovācijas jēdziena atšķirīgu interpretāciju gan sociālā, gan ekonomiskā nozīmē. Pastāvošais (katedrāles) modelis ar galvenā projektētāja autonomo ģēniju noteiktas hierarhijas virsotnē ir “slēgts” un balstīts uz konkurenci. Šī konkurence ir izrādījusies nozīmīgs inovāciju ģenerators, taču tā noved arī pie lielas fragmentācijas. Tirgus modelis, no otras puses, balstās uz kooperāciju. Tas atbilst efektīvas ideju izplatīšanas loģikai tīkla, kā rezultātā šīs idejas var testēt dažādās situācijās un uzlabot. Tas padara izmantojamas lielas lietotāju un/vai attīstītāju grupas “pūļa zināšanas”. Tās paredz plašu lietotāju bāzi, kuri tiek aktīvi iesaistīti attīstībā. Atvērtais kods nav slēgta kopiena. Vienīgā prasība šāda veida kooperācijai ir tāda pati kā visiem pārējiem kopienu veidiem, proti, kopējas intereses. Kopējās intereses noved pie zināšanu sadalīšanas dažādu disciplīnu starpā un arī starp profesionāļiem un tiem, kam tas ir hobijs. Šīs lietotāju bāzes identifikācija līdz ar to ir svarīgs solis atvērtā koda arhitektūras prakses attīstībā. Lietotāju grupa ir plašāka par profesionālo, kā arī iesaista citas disciplīnas. Ņemot vērā, ka valdībai ir vadošā loma valsts telpiskajā plānošanā, tai noteikti vajadzētu uzņemties aktīvu lomu šīs pieejas veicināšanā. Bez tam ir taču arhitektūras “gala lietotāji” (iedzīvotāji). Arī viņi varētu piedalīties šajā procesā. Atvērtā koda process varētu būt nozīmīgs stimuls lielākai iedzīvotāju dalībai telpiskās plānošanas procesā. Vienīgais nosacījums, kas būtu jāievēro, lai izveidotu aktīvi iesaistītu kopienu, ir saprātīgs solījums: “Tas var būt līdz galam neizstrādāts, nepilnīgs un vāji dokumentēts. Vienīgais, kas tam noteikti būtu jāizdara – jāpārliecina potenciālie sadarbības partneri, ka to ir iespējams iesaistīt kādā patiesi nozīmīgā lietā tuvākajā nākotnē.” [15]

Tādējādi atvērtais kods piedāvā organizācijas modeli kolektīvai telpas problēmu risinājumu attīstībai, kurš ietver ēku būvniecību, mobilitāti, zaļo telpu, pilsētas atjaunošanu utt. Šie visi ir sarežģīti jautājumi, kas iepriekš paredz interdisciplināru pieeju, faktiski tos var atrisināt tikai sadarbojoties. Atvērtais kods pieņem, ka šīs idejas nav slēgtas un ir padarītas pieejamas citiem, kas savukārt var tās uzlabot. Tādējādi dizains no unikālas darbības pārtop sava veida evolucionārā procesā. Lai mazliet konkretizētu šo pieeju, ir vērts ielūkoties šodienas praksē, kur daudziem pēdējos gados uzsāktiem projektiem ir atvērtā koda prakses iezīmes. Piemēri, kas nāk prātā, ir “wilde wonen” (patērētāja vadīta ēkas būvniecība) un pašnodrošināts dzīvesveids/ vieglais urbānisms. Tie ir mēģinājumi attīstīt telpiskās plānošanas un īpaši māju konstrukciju alternatīvus modeļus. Šīs idejas ir plaši pielietojamas, un to lietojums neaprobežojas ar kādu specifisku formu. Wilde wonen, kas ļauj vairāk piedalīties gala lietotājam, ir izaicinājums ēku būvniecības autortiesību aizsargājošai praksei un veidojas līdzīgi atvērtā koda kopienai mēģinājumā aizsargāt, nevis ierobežot lietotāja tiesības (piemēram, ar estētikas kontroli). Rezultātā wilde wonen guvusi ievērojamu plašas publikas atzinību, kaut arī liekas, ka tas gandrīz nemaz nav izpelnījies uzmanību arhitektu aprindās. Tas varētu būt pavisam citādi. Īpaši tagad, kad wilde wonen liekas reducēta uz privātas izstrādes zemes gabalu izplatīšanu, ir svarīgi nodrošināt, lai tā turpinātu attīstīties.

Pašnodrošinošais dzīvesveids un vieglais urbānisms ir dažādas pieejas, tomēr tie uzrāda daudz līdzību. Inovāciju kombinācija dažādās jomās, ieskaitot komunikācijas tehnoloģijas un ekoloģiju, ļāvusi to autoriem attīstīt alternatīvu telpisko modeli, kas iztiek bez pastāvošo telpisko modeļu permanentajām infrastruktūrām. Rezultāts ir milzīga brīvība, kas veicina pilnīgi atšķirīgu urbāno formu attīstību. Kombinējot šos paņēmienus, tie ģenerē spēcīgu impulsu šī pētījuma tālākai attīstībai. Taču varbūt vēl svarīgāks ir fakts, ka, apvienojot spēkus, ir vieglāk radīt šīm idejām plašu bāzi.

Tomēr tamlīdzīga kopīga zināšanu bāze nenozīmē, ka atvērtā koda modelis pilnībā balstās uz bartera vai dāvinājuma ekonomiju. Linux operētājsistēmas attīstība jau līdz šim jo īpaši demonstrējusi, ka atvērtais kods noteikti ir ekonomiski dzīvotspējīgs. Lai to noskaidrotu, jānovelk robeža starp zināšanām un dizainu. Zināšanas attiecas uz attīstības atspoguļojumu un modeļu izstrādi to vēlākai izmantošanai. Dizains attiecas uzkonsultēšanu un šādu modeļu pielietošanu konkrētās situācijās. Atvērtā koda kustība jau pierādījusi, ka tā perfekti spēj attīstīt ekonomiski dzīvotspējīgu aktivitāti. Ar to saistītā uzņēmējdarbība lielākoties specializējas konsultēšanā un atvērtā koda programmatūras realizācijā. Piedāvājot šo risinājumu, kustība deva nozīmīgu ieguldījumu šīs programmatūras akceptēšanā un izplatīšanā profesionālajā un pieprasījuma biznesa vidē.

Atvērtais kods liktos visai atraktīvs arhitektūras prakses modelis ar vēlmi atdzīvināt tās proaktīvo lomu telpas jautājumos. Kooperācija un ideju apmaiņa stimulē mācību organizāciju, kura ir spējīga attīstīties, strauji reaģējot uz izmaiņām. Tas izklausās vieglāk, nekā patiesībā ir. Kā jau iepriekš tika teikts, sadarbības prakses ideja paredz pilnīgu pastāvošās organizācijas modeļa apvērsumu disciplīnā, kura ļoti stingri pastāv uz tās autonomiju un autortiesību koncepciju. Pirmais solis pretī atvērtā koda praksei arhitektūrā ir attīstīt plaši pamatoto apziņu, ka kooperācija un arhitektūras prakses atvēršana ieguldījumiem no ārpuses ir svarīgas prasības, ja ir vēlēšanās dot efektīvu ieguldījumu arvien sarežģītākajos telpiskajos procesos. Atvērtais kods nav modelis, kas attīstāms un izvēršams plašā mērogā. Tam jādod iespēja attīstīties pakāpeniski. Tas saistīts ar pielāgošanas eksperimentālo procesu. Atvērtais kods ir pieaugošas apzināšanās process, apvērsums domāšanā par arhitektūras prakses fundamentālajiem organizācijas principiem. Ir svarīgi attēlot arhitektūru ne tikai kā estētisku objektu vai izrādāmu gabalu, bet arī kā mācību procesu un diskusiju tēmu.

Atsauces:

1. Rem Koolhaas, OMA: A-Z, p. 63.
2. Jeremy Rifkin, The Age of Access, The New Culture of Hypercapitalism where all of life is a paid for experience, New York (Penguin Putnam Inc.) 2001, p. 5.
3. Domeniek Ruyters, ‘Tweedehands economie’, Metropolis M no. 5, 2002, p. 16.
4. Nicolas Bourriaud, Postproduction, Culture as Screenplay: How Art Reprograms The World, New York (Lukas & Sternberg) 2002, p. 88.
5. Ibid., p. 67.
6. Ibid., p. 29.
7. Eric S. Raymond, ‘The cathedral and the bazaar’, http://www.catb.org/~esr/writings/cathedral-bazaar/.
8. David Garcia, ‘Kopieer dit’, Metropolis M, no. 5, 2002, p. 37.
9. Raymond (sk. 7. piezīmi).
10. Steven Weber, ‘The Political Economy of Open Source Software’, p. 40. Webpaper at: http://repositories.cdlib.org/cgi/viewcontent.cgi?article=1011&context=brie.
11. See: http://amsterdam.nettime.org/Lists-Archives/nettime-l-0206/msg00030.html.
12. Weber, p. 3 (sk. 10. piezīmi).
13. Bourriaud, pp. 22-23 (sk. 4. piezīmi).
14. Ibid., p. 29.
15. Raymond (sk. 7. piezīmi).

http://www.suite75.net/blog/maze/