Valstu robežās spektra sadalījumu pārrauga un pārvalda valdības, un tas notiek, realizējot kontroli pār valstij piederošo sauszemi, ūdeņiem un gaisa telpu. Taču valsts elektromagnētiskā dimensija nesakrīt ar tās topogrāfiskajām vai politiskajām proporcijām. Entonijs Danns, iztirzājot elektronisko objektu elektromagnētiskās īpašības, apraksta elektromagnētisko un radio dimensiju kā redzamās telpas robežu paplašināšanos:
“Apskatot kādu elektronisku produktu, mēs redzam tikai to, kas tiek izstarots redzamās gaismas frekvencē, tomēr visiem elektroniskajiem objektiem pastāv līdzība ar radio. Ja mūsu acis varētu redzēt (noskaņoties uz) zemākas frekvences enerģiju, šie objekti neizskatītos citādāk, bet to robežas paplašinātos dziļāk telpā, saplūstot ar citiem priekšmetiem, kas gaismas frekvencē tiek uzskatīti par nošķirtiem. [1]
Valsts kā elektronisks objekts tiek transformēts šajā radiodimensijā, izplešoties līdz jonosfērai un ārpus radio horizonta, veidojot sarežģītas robežas, intensitāšu un ēnu ģeogrāfiskos ceļus. Radiotelpa tomēr ir sevišķi vārīga valsts telpas dimensija. Caur tās elektromagnētisko telpu valstī ienāk starojums no citām valstīm, tehnoloģijām un planētām. Radioviļņi pārkāpj tiesiski noteiktās valstu robežas, izraisot nesaskaņas par suverenitāti radiotelpā, par satura kontroli un telpas pieejamību vietējiem lietotājiem. Valstīm, kas atrodas uz tālām salām, robežas ar citām valstīm novilktas pāri dziļiem okeāna ūdeņiem, un diskusijās par radio robežām ir mazāk strīdu. Salas radiozona iestiepjas okeānā, nevis sakrīt ar konkrēto sauszemes teritoriju. Radio horizonts tiek paplašināts ar bezvadu komunikācijām un īsviļņu radio pakalpojumiem, izplatoties augšup jonosfērā un uz āru pāri ārkārtīgi vadītspējīgajam jūras ūdenim.

Valsts paplašināšanās ar radio starpniecību 20. gadsimta vidū palīdzēja savienot Jaunzēlandi ar tās koloniālajām “mājām”, paplašinot valsti Eiropas virzienā un noliedzot tās fiziskās atrašanās vietu. Īsviļņu pārraižu un komunikāciju ieviešana momentā bez kādiem kabeļiem savienoja 20 000 km lielo attālumu, kas uzsvēra plašo neviesmīlīgo teritoriju starp Jaunzēlandi un “mājām”. Jaunzēlandes radio uztvēra un retranslēja tālāk īsviļņu pārraides no Eiropas, no Nīderlandes, kas atrodas zemeslodes otrā pusē, un BBC īsviļņu Empire Service tika uztverts kā oficiālais pasaules ziņu avots un pārraižu paraugs. Jaunzēlande varēja būt Eiropas antipods, bet bija jānomainās vairākām paaudzēm, kamēr balto kolonistu sabiedrība akceptēja attāluma politisko realitāti. Patiesībā Jaunzēlande 1947. gadā pavisam nelabprāt akceptēja pilnīgu neatkarību no Lielbritānijas. Izšķirošais lūzums nāca 1973. gadā, kad Lielbritānija pievienojās Eiropas Ekonomiskajai Kopienai un Jaunzēlande bija spiesta izveidot jaunus tirdzniecības un kapitāla sakarus. Eiropas apvienošanās attīstība iezīmē galvenās politiskās pārmaiņas, veidojot pretējās pasaules malās esošu valstu nacionālo identitāti un emocionālās robežas.

1947. gadā, divus mēnešus pirms tam, kad Jaunzēlande kļuva par autonomu valsti, tā uzsāka pati savus raidījumus īsviļņos, izplešoties Klusajā okeānā un iestiepjoties Austrālijas austrumu štatos, lai gan Jaunzēlandes kalnainā topogrāfija neļāva nodrošināt pilnīgu savas valsts radio pārklājumu. Vairākus gadus Dienvidsalas Rietumu krasts īstenībā bija Austrālijas radio atzars, jo Dienvidu Alpi bloķēja radioviļņus, kas nāca no Austrumu krasta, turpretī Tasmānijas jūras sāļie plašumi naktī pārraidīja Austrālijas viļņus pat 2 000 km attālumā. (Vēlāk televīzijas uztveršana “krastā” tika panākta ar viļņu difrakciju pašu Alpu virsotnēs.) Kopš 20. gadsimta 60. gadiem līdz ar mikroviļņu saistījuma, satelītu un lokālo bezvadu veidoto savienojumu parādīšanos visā pasaulē nacionālais un globālais spektrs kļuva arvien sarežģītāks.

Jaunzēlandes nozīmīgākais ieguldījums globālā spektra pārvaldīšanā saistās ar īpašumtiesību principa piemērošanu šī virtuālā objekta sadalīšanā. Šī pieeja tika ieviesta 1989. gadā, kad noteikumu atcelšana bija sasniegusi savu maksimumu, un Jaunzēlande bija pakļauta starptautiskā kapitāla plūsmām; nepastāvot noteikumiem spektru jomā, elektromagnētiskajā telpā iespiedās korporatīvais īpašums. Šīs visaptverošās deregulācijas ietekme plaši izplatījās. Ideju, ka radiospektrs varētu kļūt part īpašuma tirgus preci, Savienotaajās Valstīs jau sen sludināja tādi ekonomisti kā Ronalds Kēze (Coase) un Tomass Hazlets (Hazlett) [2], bet tikai pēc Jaunzēlandes pieredzes izvērtēšanas ASV Federālā komunikāciju komisija 1993. gadā šo sistēmu galu galā apstiprināja. [3] Teorētiski izsoles modelis ļauj tirgum izvēlēties “visefektīvāko” konkrētas spektra joslas izmantojumu, kas balstās uz pieņēmumu, ka lietotājas, kas frekvences“novērtē” visaugstāk, maksās par to vislielāko cenu. Turklāt pilntiesīgais īpašnieks, kas ir samaksājis lielu naudu par spektra joslu, būs sagatavotāks “investīcijām” tajā. Vērtības definīcija ir pilnīgi ekonomiska, un ieguldījums netaustāmā resursā patiesībā ir investēšanas faktors tehnoloģijās, kas radītas šī resursa izmantošanai.
 
Arī globālā spektra pieejamības līmenī īpašumtiesību attīstība un tirdzniecība tiek pasniegta kā konfliktējošu interešu atrisinājums un efektivitātes garants satelīta orbītas spektra pārvaldībā. [4] Satelītus ierobežo gan Zemes teritorija (platība un reģionālās īpatnības), kas redzama no to ģeostacionārās (ekvatoriālās) orbītas, gan arī nepieciešamība izvietot satelītus lielā attālumā, lai izvairītos no blakusesošu satelītu signālu traucējumiem. Šie faktori nozīmē, ka nav nemaz tik daudz vietas, lai ieviestu plašāku pārraižu telpu. Ierasti orbītas spektrs bija pakļauts “ieņēmēja (skvotera) tiesībām”, kad pieeja tika sadalīta pēc principa “kas pirmais brauc, tas pirmais maļ”, un tā darbojās par labu spēcīgākajām partijām un valstīm, bet padarīja to grūti pieejamu jauniem lietotājiem (valstīm un pakalpojumiem). Spektra telpa kļūst par vietu, kur pastāv spriedze starp jauno valstu komunikāciju vajadzībām un attīstītās pasaules pieaaugošajām vēlmēm pēc bezvadu tehnoloģijām.

Izdevumā Natural Resources Journal Kristiāns Herters globālo spektru dēvē par resursu res communis, t.i., resursu, kas “pieejams visiem, bet nav nevienas valsts vai cilvēka īpašums.” [5] Jaunzēlande bija pirmā, kas vairāksolīšanā izpārdeva īpšumtiesības savā spektra resursā, kaut gan tika izmantots sabiedriska resursa jēdziens, lai apstrīdētu šīs pārdošanu likumību saskaņā ar valsts dibināšanas dokumentu līgumiem. 1840. gada Waitangi līgums starp maoru vadoņiem un Lielbritānijas karalienes Viktorijas pārstāvjiem Jaunzēlandes dabas resursu pārvaldībā noteica (visai diskutablu) kolonizatoru un kolonizēto līdzdalības principu, saskaņā ar kuru valdības uzdevums ir pārvaldīt spektru sabiedrības interesēs, aizsargājot lietotājus no iejaukšanās un ievērojot starptautiskās saistības. Tomēr atsavināt spektru un to pārdot nav tiesību. Maori, apstrīdot spektra izpārdošanu, apgalvo, ka spektrs ir “taonga [bagātība], kas pieder visai cilvēcei, [tādējādi] nevienam līguma līdzdalībniekam nav monopoltiesību uz šo resursu”. [6]

Nav noliedzams, ka globālā spektra resurss ir pakļauts arvien pieaugošam tehnoloģiju skaita un lietotāju spiedienam. Tomēr ir svarīgi, ka tas tiek atzīts par visas cilvēces bagātību, neieviešot monopoltiesības. Atvērtā spektra principi piedāvā nozīmīgu alternatīvu resursa aizsargāšanā. Tomēr šai vienkāršajai tautai šobrīd ir daudz mazāka kāre pēc spektra, nekā tai jau ir pieejams, un tā prasa tādu spektra uzturēšanu, kurā vēl nedominē atsevišķi privātīpašnieki.
Atsauces
1. Dunne, A. Hertzian Tales: Electronic Products, Aesthetic Experience and Critical Design. London: Royal College of Art, 1999, p. 89.
2. Hazlett, Th.W. The law of economics of property rights to radio spectrum: introduction. Journal of Law and Economics, 1998, 61: 521–522.
3. Crandall, R. New Zealand’s spectrum policy: a model for the United States? Journal of Law and Economics, 1998, 61: 821–840.
4. Macauley, M.K. Allocation of Orbit and Spectrum Resources for Regional Communications: What’s at Stake? Washington: Resources for the Future, 1997.
5. Herter, Ch.A. The electromagnetic spectrum: a critical natural resource. Natural Resources Journal, 1985, 651: 655.
6. Waitangi Tribunal. The Radio Spectrum Management and Development Final Report, Wai 766, Wellington, GP Publications, 1999, p. 12.