Mišels Bauenss

ENERĢIJAS KULMINĀCIJA, HIERARHIJAS KULMINĀCIJA, VISA ATVĒRTĪBA

Mūsu pašreizējā politiskajā ekonomikā un civilizācijā viss šķiet otrādi: attieksme ir tāda, it kā daba būtu neizsmeļama, t.i. tās balstās neīstā pārpilnībā, un tajās valda uzskats, ka pasaulē, kuru raksturo bezgalīgas apmaiņas iespējas kultūrā un zinātnē, ir nepieciešams saglabāt mākslīgu trūkumu ar spēka palīdzību. Bezgalīgas ekonomikas attīstības modeļa sabrukums paver vietu vēl kādam attīstības ciklam – Kondratjeva 7 ciklam, kuru būs nepieciešams balstīt fundamentāli jaunā enerģijas, resursu modeļu, organizācijas un finansu modeļu, kā arī jauna sociālā līguma kombinācijā. Tas norisināsies naftas kulminācijas, kā arī hierarhijas kulminācijas kontekstā, t.i. jaunajā realitātē, kur sadalītie tīkli kļūst spēcīgāki un konkurēt spējīgāki, nekā centralizētās struktūras. Globālā vienādranga sensibilitāte, kas dod priekšroku atvērtai un brīvai pievadei, līdzdalībai un publiski orientētam iznākumam, būs ne vien daļa no jaunā ekonomiskās attīstības cikla, bet arī daļa no fundamentālas civilizācijas pārorientēšanās procesa. Šī uzdevuma ietvaros prezentācijā tiks apspriestas un izskaidrotas pašreizējās tendences, kas liek nojaust par mums zināmās pasaules transformēšanos jaunajā P2P (peer to peer) civilizācijā.

Biogrāfija

Mišels Bauenss aktīvi darbojas kā rakstnieks, pētnieks un dalībnieks konferencēs saistībā ar tādām tēmām kā tehnoloģijas, kultūra un jaunievedumi uzņēmējdarbībā. Viņš ir dibinājis Vienādranga (P2P) alternatīvu fondu un sadarbojas ar globālu pētnieku grupu vienranga ražošanas, pārvaldes un īpašuma pētījumos. Strādājis kā Savienoto Valstu informācijas aģentūras analītiķis, kā zināšanu pārvaldnieks uzņēmumā British Petroleum, un interneta uzņēmējdarbības stratēģijas menedžeris uzņēmumā Belgacom, kā arī kā bijis interneta uzņēmējs savā dzimtajā pilsētā Beļģijā. Producējis 3 stundu dokumentālo raidījumu „Technocalyps” kopā ar Frenku Tejsu un bijis redaktors divu sējumu izdevumam par digitālās sabiedrības antropoloģiju kopā ar Salvino Salvadžio. Mišels pašlaik ir Primavera izpētes biedrs Amsterdamas Universitātē un ārējais eksperts Pontifikālajā Sociālo zinātņu akadēmijā (2008). Šobrīd dzīvo Bangkokā Taizemē. 2009. gada februārī kā lektors viņš pievienojās Dhurakij Pundit universitātes starptautiskajai koledžai, palīdzot attīstīt Āzijas nākotnes institūtu.

INTERVIJA AR MIŠELU BAUENSU
Fakundo Garsija

J: Nesen Jūs izteicāties, ka P2P (Peer to peer, tulk. latv. val. – vienādranga) kustība kļūs par politisku spēku. Tomēr dažas ļoti interesantas grupas kā Pirate Party Zviedrijā, šķiet, koncentrējas uz jautājumiem, kas ir pārāk abstrakti lielākajai daļai latīņamerikāņu. Tajā pat laikā šeit dienvidos daudz cilvēku runā par “21. gadsimta sociālismu”, kas tiecas padarīt marksismu un citas komunistu teorijas laikmetīgākas veidā, kas pavisam noteikti praksē ietekmētu mūsu ikdienas dzīvi. Vai ir iespējama sintēze starp šīm tendencēm? Vai 21. gadsimta sociālismam vajadzētu izvirzīt P2P kā mērķi? Un kādēļ? Kādas būtu svarīgākās priekšrocības, ko P2P sniegtu pasaules nabadzīgākajai daļai?

A:Es šeit vēlētos ieviest vairākus būtiskus nošķīrumus, lai padarītu skaidrāku P2P kustības vietu plašākā sociālo pārmaiņu kontekstā.

Vispirms jāmin, ka jebkurai veiksmīgai politiskai kustībai, kas varētu piedāvāt risinājumu strukturālajai krīzei, ar kuru mums nākas saskarties, būtu sevī jāapvieno vismaz trīs elementi.

Pirmkārt, tai vajadzētu apstādināt un pagriezt pretējā virzienā bezgalīgās attīstības ekonomiku, kas posta biosfēru, t.i. tai vajadzētu pārvirzīties no melīgās pārpilnības idejas iepretim patiesai ilgtspējīgai attīstībai. Šo procesu jau aizsāka globālās vides aizsardzības kustības, kas ir pašlaik pāraugušas vairākās citās sociālās kustībās.

Otrkārt, mums vajadzētu apturēt un apvērst ierobežojumus, kas ir piemēroti fiziskajam, arī kultūras, zinātniskajam un cita veida šobrīd digitalizētajam kopīpašumam un kuri ir noteikti, pateicoties mākslīgajam, pašu ierobežojumu radītajam deficītam. Īpaši tagad strauji tuvojošos resursu, vides un klimata krīžu kontekstā mums ir vajadzīgs globālās inovācijas kopīpašums, kam būtu nepieciešama brīva, ātra un no apspiedošām, komerciālām interesēm brīva apmaiņa. Šis ir specifiskāks „digitalitātes” iezīmīgums, ko ir iedvesmojusi P2P kustība. Pirate Party loma ir uzdot šos specifiskos jautājumus, taču tāpat rīkojas arī, piemēram, European Greens.

Visbeidzot, pirmais un otrais punkts nevar veiksmīgi īstenoties, ja tie netiek apvienoti ar sociālā taisnīguma spēkiem, reprezentējot plašāk atpazīstamas distributīvā jeb dalītā taisnīguma kustības.

No tā izriet, ka P2P ir nepieciešama, taču nepietiekama sociālo pārmaiņu sastāvdaļa. Pat ja 21. gadsimta sociālisms aizmirst par pirmo un otro faktoru, tas var piedāvāt vienīgi novecojušus, principā nepietiekamus un tādējādi neveiksmei nolemtus risinājumus problēmām, ar kurām Latīņamerikai nākas saskarties.

Tas ļauj pievērsties otrajam, svarīgajam iedalījumam.

Tradicionāli sociālismu ir interesējusi valsts, un ja vēsturiski ir pierādījies, ka valsts ir nepieciešama, lai sabalansētu nesabalansētos tirgus spēkus, tā nav pierādījusi spēju īpaši veiksmīgi darboties kā autonoms ražošanas veids. Tādējādi jebkurš sociālisms, kas tiecas atpakaļ uz neizdevušos statismu 20. gadsimta sociālismā, nozīmēs izgāšanos arī tā tapšanas posmā. P2P teorija valstij piedāvā ieņemt jaunu, paplašinātu lomu: būt ne vien tirgus arbitram vai paternālistiskam „labklājības” nodrošinātājam, bet būt Valstij – partnerim, kas tiešā veidā pilnvarotu un ļautu civilajai sabiedrībai būt autonomi produktīvai. Tas nenoliedzami ir spēcīgākais P2P teorijas arguments, t.i., pašlaik mēs varam runāt par augstāko uz kopīpašumu orientēto vienādranga ražošanas veidu, kas pārsniedz gan statisko, gan tirgus ražošanu. Taču vienādranga ražošanai ir nepieciešama infrastruktūra un atbalsts, kam jānāk no izglītotām un demokrātiskām publiskām autoritātēm.

Trešais nošķīrums, kuru es vēlētos ieviest, ir nošķīrums starp pirmsfiguratīvu un instrumentālu politiku. Vienā gadījumā ar prakses palīdzību tiek ilustrēts mērķis, ko Jūs vēlaties sasniegt („esi pārmaiņas, kuras vēlies radīt”), kamēr otrā noris tieša cīņa par valsts varu reformu ieviešanai. Tradicionāli tās ir tikušas skatītas kā savstarpēji pretējas, taču uzskatu, ka šo pretnostatījumu būtu jāpārvar.

Instrumentālā politika kļūtu iespējama vienīgi ar spēcīgas un autonomas civilās sabiedrības palīdzību, kas ne vien cīnītos pret veco sistēmu, bet arī demonstrētu iespējamus risinājumus. Tāpēc uzskatu, ka solidārās ekonomikas kustība ir tik būtiska un ka šo un citas sociālās kustības vajadzētu informēt par vienādranga ražošanas piedāvātajām iespējām.

Paraugoties uz pagātnē notikušajām sociālajām izmaiņām, domāju, ka ir iespējams diezgan reālistiski secināt, ka jaunas sociālās pārmaiņas sākotnēji notiek vecās sistēmas kodola valstīs, jo tām ir progresīvākās sociālās struktūras. Taču perifērijas valstis ir tās, kas principā ir spējīgas likt lietā šīs inovācijas visproduktīvākajā veidā, ņemot vērā zināmu laiku, jo tām ir daudz vairāk ko iegūt, turklāt kodola valstīm ir daudz ko zaudēt attiecībā uz pārmantotajām sistēmām.

Anglija un Holande nebija buržuāzijas izgudrojumu dzimtenes, bet tajās aizsākas angļu un holandiešu kundzība - tās bija izteiktas perifērijas valstis; arī sociālistu revolūcijas nenorisinājās galvenajās rietumu valstīs. Tādējādi Austrumāzijas un Latīņamerikas valstīm varētu būt lielāks potenciāls atvērtā dizaina izstrādes un distributīvās ražošanas attīstībā. Latīņamerika, starp citu, ir vienīgais reģions, kur diskusija par 21. gadsimta sociālismu, pēc manām domām, tiek īpaši labi pozicionēta, pateicoties šī reģiona kultūras saskaņai ar P2P vērtībām (kas savukārt ir problēma hierarhiskajās Austrumāzijas kultūrās).

Konkrēts piemērs. Pārdomātai dabīgai lauksaimniecībai, kas nenoplicina augsni un ir produktīvāka nekā industriālā lauksaimniecība, ir nepieciešama gan ātra horizontāla saziņa pašu lauksaimnieku vidū jaunievedumu un pieredzes apmaiņai, gan arī jaunu, piemērotu mašīnu izgudrojumi, kas visticamāk netiks īstenoti vienīgi ar tirgus spēku palīdzību.

J: Mani pārsteidz tas, kā Jūs izmantojat marksistu instrumentus, lai izskaidrotu tagadnes situāciju. Taču mani joprojām māc zināmas šaubas. Vai mēs varam salīdzināt šķiru apziņu ar P2P apziņu? Vai tās ir iespējams savietot vai arī to ceļi ir atšķirīgi? Vai mēs varam domāt par apzināties spējīgu šķiru, neņemot vērā P2P kultūru? Ko par to ļauj secināt P2P pamati?

A: Acīmredzami šķiras joprojām pastāv, un tās ir spēcīgs objektīvi strukturāls fakts, taču vēsture mums ir iemācījusi, ka patiesībā viss ir sarežģītāk, nekā marksismā un sociālismā tika sākotnēji uzskatīts, turklāt mēs atrodamies pārejas periodā.

Pirmais novērojums nav sarežģīts. Strādnieku šķirai nav izdevies nekur pārņemt varu uz pastāvīgāku laika periodu bez birokrātisku struktūru stāšanās to vietā, kas tāpat rada jauna tipa šķiru sabiedrības ar statistu centralizāciju, kas nespēj sacensties ar kapitālismu. Sociālismam, iespējams, ar Latīņameriku kā izņēmumu vairs nav reālas ietekmes uz cilvēkiem; arī galēji kreisās partijas lielākoties līdzinās kultiem.

Kas attiecas uz otro novērojumu - vienādranga ražošana ir saistīta ar faktu, ka ražotāji arvien vairāk mēģina izvairīties no algu izmaksāšanas attiecībām, vismaz kādā no savas dzīves posmiem, lai iesaistītos jaunos vērtību radīšanas veidos, kas balstās gan kapitālismā, gan daļēji to pārsniedz, liecinot par jaunu, aiz kapitālisma sekojošu ražošanas veidu. Cilvēki, kas iesaistās vienādranga ražošanā, var sniegt zināšanas citiem strādājošajiem, nelieliem uzņēmējiem vai jaunatnei, kas nebaidās no riska, vai arī maz apmaksātiem akadēmiķiem, kas laiku pa laikam maina savus ieņemamos amatus. Iesaistoties vienādranga ražošanā un būdami vienādranga ražotāji viņi tiek iesaistīti jaunos strukturālos nosacījumos, kas motivē viņu rīcību, ja ne pat domāšanu. Kā vienādranga ražotāji viņi ir iesaistīti strukturālās attiecībās ar savām kopienām, kur bezpeļņā tiek pārvaldīti viņu resursi un kur uzņēmumi gūst ienākumus (bet arī ilgtspējīgi attīsta) ar kopīpašumu, ko tie veido.

Tas rada divējādu kustību. Kad ar zināšanām apveltītie strādājošie pāriet uz vienādranga ražošanu, viņi veido jaunu vēlmju struktūru, kas vērsta uz vienādranga stāvokļa saglabāšanu; tajā pat laikā daļa kapitāla dara to pašu, meklējot ienākumus dalīšanās prakses atbalstīšanā un uzturēšanā (kas noris, protams, pie viņu potenciālās uzraudzības). Savā veidā šis ir jauns sociālā konflikta veids (jeb šķiru cīņa).

Es vēlētos ierosināt vienādranga ražotājiem būt drošākiem un uzņemties strukturētākas attiecības ar sociālajām kustībām. Piemēram, atvērtā dizaina kopienas varētu būt ārkārtīgi noderīgas solidaritātes ekonomikas un tās ekoloģijas attīstīšanā. Vienādranga ražotāji varētu veidot bezmaksas programmatūras kooperatīvus tā vietā lai strādātu ar korporācijām.

Daži varētu uzskatīt kapitāla tīklhierarhiskās daļas paralēlo kustību kā negatīvu attīstības gaitu, taču es uzskatu, ka tas ir tieši tas, kas nepieciešams vienādranga ražošanas tālākai attīstībai. Drīzāk tas, nekā marksistu pareģojums par varas nonākšanu jaunas šķiras rokās un jauna ražošanas veida izveidošanu no nekā, kas nekad nav noticis pasaules vēsturē. Es uzskatu, ka fāžu tipa pārejas notiek tieši tāpēc, ka gan ražojošā, gan menedžējošā šķira vai vismaz to daļa virzās uz to pašu jauo ražošanas veidu.

Tādējādi vienādranga ražotāju attiecības ar tīklhierarhiskās platformas īpašniekiem iezīmē gan konflikts, gan arī sava veida sadarbība, jo abi līdzās rada jaunu vērtību radīšanas veidu. Lai to visu novestu līdz labām beigām patiešām būtu nepieciešama noteikta stratēģiska sociālās apzināšanās forma un tieši šādu domāšanas formu P2P Fonds mēģina atbalstīt un veicināt.

J: Runājot par apziņu: šeit, Argentīnā, un, pieļauju, ka arī citviet pasaulē, pastāv arvien pieaugošs skaits cilvēku, kurus interesē tehnoloģijas, un daži no tiem pat ir hakeri. Taču katrreiz, kad ar viņiem sarunājos, es saprotu, ka viņiem nav ne mazākās nojausmas par viņu darbību politisko nozīmi. Viņi uzlauž kodus, ņem instrumentus paši savās rokās un savās interesēs, taču tas nenozīmē, ka viņi tādējādi domā par alternatīvu civilajai sabiedrībai nākotnē. No otras puses, daudziem politiskajiem aktīvistiem ir skaidras idejas par to, kam vajadzētu pielietot tehnoloģijas un kā tās varētu palīdzēt izveidot jaunu sabiedrību, taču viņiem pietrūkst tehnisku zināšanu. Kāds ceļš būtu ejams, lai izvairītos no šādām galējībām?

A: Uzskatu, ka fakts, ka vairums vienādranga ražotāju necenšas pastāvīgi mainīt sabiedrību, bet drīzāk dara to, kas viņiem padodas, ir vienādranga ražotāju spēks un tajā pat laikā cerība iespējamām izmaiņām, jo tas ir pierādījums nozīmīgām izmaiņām kultūrā, jaunai „vēlmju struktūrai”, ja vēlaties to tā dēvēt. Un tas nenozīmē, ka tas sevī neietver netiešas politiskas sekas. Ievadu pārmaiņām no feodālisma uz kapitālismu nodrošināja dziļas cilvēku ieradumu un arī vērtību sistēmas izmaiņas. Un vienā brīdī nomācošā prakse un pat atklātā apspiešana, kas ir raksturīga vecās pasaules institūcijām, neizbēgami mudinās jaunajā dzīvesveidā un paradumos iesaistītajām sociālajām grupām kļūt politiskākām. Ierosinu līdzīgi kā politiskie aizstāvji mēdz darīt – saskatīt kopējo motivāciju veidot sadalītās P2P infrastruktūras, palīdzēt apzināt vienādranga ražošanu un sabiedrību, kuras raksturo dalīšanās, spēja pretoties ierobežojumiem un aizstāvēt savas intereses pret privātīpašnieciskām platformām. Arī pašiem vienādranga ražotājiem vajadzētu meklēt veidus, kā pielietot jaunās atvērtās infrastruktūras, jo tās ir lielākā mērā saskan ar egalitārajām vērtībām.

J: Dažas korporācijas pretojas un turpinās pretoties P2P kultūrai. Ja ņemam vērā, kā norietošās kārtības šķiras ir rīkojušās vēsturiski, tās var izmantot tiešu vardarbību, piemēram, policiju, armiju vai tiesu, lai apturētu aktīvistus. Vai mums ir jāgatavojas cīņai? Un kāda veida cīņai? Vai tuvojas karš starp tiem, kas aizstāv novecojušās tehnoloģijas un uzlecošo „P2P šķiru”?

A: Es neesmu pārliecināts, kurš to ir teicis – sākumā viņi tevi ignorēs, tad izsmies un visbeidzot cīnīsies. Tāpēc varētu teikt – jā, vecās kārtības pretošanās ir gaidāma un ir novērojama jau tagad failapmaiņas apspiešanā. Taču tas ļauj jaunajām sociālajām kustībām kļūt nobriedušākām, kuras parasti iesākas ar darbībām, kas pārkāpj likumu (ignorējot veco pasauli), pēc tam virzās iepretim jaunu institūciju veidošanai un visbeidzot tām neizbēgami nākas aizstāvēt savas intereses uzbrukuma ēnā. Taču no vardarbības ir iespējams izvairīties, kā to bija iespējams vērot Padomju Savienības sabrukšanā.

J: Vai P2P kultūra ir dabiska cilvēku mijiedarbības tendence, vai tas ir drīzāk rietumu sabiedrības produkts?

A: P2P jeb sabiedriskā kopīpašuma pārvaldīšana ir viena no četriem dabiskajiem intersubjektīvo attiecību veidiem, kas iezīmē cilvēka – cilvēka attiecības. Tā pastāv it visur, ieskaitot, piemēram, tradicionālās iezemiešu kopienas Latīņamerikā. Atšķirība slēpjas tajā, ka pirms interneta parādīšanās, šī attiecību forma bija saistīta ar vietu, to bija iespējams efektīvi pielietot nelielās sabiedrībās. Taču internets ir ļāvis nelielās grupas dinamiku pārcelt globālā mērogā un tādējādi tas, kas atradās perifērija, strauji virzās uz centru. Es uzskatu, ka mēs esam sasnieguši vēsturisko brīdi, kad hierarhijas atrodas savā kulminācijā, kur dalītās koalīcijas ir spēcīgākas nekā lielās centralizētās un ģeogrāfiski lokalizētās struktūras.

J: Kuri, pēc Jūsu domām, ir nozīmīgākie filosofi, kurus interesentiem vajadzētu lasīt / skatīties / klausīties?

A: Johai Benklera darbs “ The Wealth of Networks” (tulk. latv. “Tīklu pārbagātība”) nav vienmēr viegli lasāms, taču viņš ir pirmais klasiķis šajā jomā, kas ir identificējis un padziļināti pētījis kopīpašumā bāzētas vienādranga ražošanas parādīšanās cēloņus. Esmu arī apkopojis nozīmīgākās esejas no dažādiem autoriem šeit http://www.p2pfoundation.net/Essays un šeit http://www.p2pfoundation.net/Essays_2