Niamha Makdonela

DIGITĀLO INFORMĀCIJAS SISTĒMU ENERĢĒTIKA

Delēza interpretācija par Leibnica darbu „Monadoloģija” darbā „Ieloce: Leibnics un baroks” piedāvā veidu, kā filosofiski domāt par digitālo sistēmu tehnoloģiju un to dizaina implikācijām: par komunikācijas modalitāti starp monādēm, savukārt tās ideāls par mašīnisko darbošanos ļauj pārdomāt apsvērumus saistībā ar bināro kodēšanu un tīkliem. Monāde ir sava veida mašīnisks automāts. Tās jūtīgums pret sensiblo nav pasivitāte, kas līdzinātos ārējiem datiem, attiecībā uz kuriem subjektīvajai apziņai piemītošā racionālās domas aktivitāte būtu galvenais punkts būtību ontoloģijā. Balstoties šajā klasiskajā ontoloģijā un izvirzot esamības galējumu un materiālās substances robežas ķermenī, nematerialitātes ideāls informācijas plūsmā nepieciešami nostatās opozīcijā pret paplašinājuma matēriju. Ieloces koncepts, ko izgaismo Delēzs no monādes automātiskuma perspektīvas, pārkonfigurē mašīnas darbošanās nosacījumus atbilstoši ievadei un izvadei un binārās kodēšanas premisai, kas tiek skatīta kā šī pretnostatījuma analoģija.
Koncepts par monādisko receptivitāti attiecībā uz sajūtām nozīmē minimālo aktivitātes līmeni pastāvīgos atkārtojumos, ārienes imitāciju uztvērumu mikrolīmenī. Skaidrās domas un racionālo zināšanu ideāls nav tam atbilstošā objekta sububjektīva reprezentācija, bet gan ekspresīva pasaules izpausme, kas radusies no jauna un kurā monāde ir iegremdēta. Mēs esam apveltīti ar ķermeņiem, tāpēc iemiesotie uztvērumi rada afektus un konstituē jaunu pasaules skatpunktu. Tas nozīmē, ka ieloces spēks kā mašīniskā darbība nenozīmē materiālo receptivitātes robežu pārvarēšanu, lai sajustu, bet gan jauno pasaules izpausmes formu radīšanu. Šī tēze nozīmē arī to, ka ekspresijas vērtība attiecas uz monāžu attiecību paplašinājuma līmeni tiktāl, cik runa ir par to saskanību pasaulē. Šie faktori sniedz informāciju par to, kādai jābūt pieejai attiecībā uz digitālo sistēmu arhitektonisko dizainu, lai tās spētu tikt galā ar tīklu ilgtspējību attiecībā uz ekspresijas enerģētiku, kas sniedzas viņpus entropijas.

Biogrāfija

Niamha Makdonela pašlaik dzīvo Īrijā un 2008. gadā ieguva doktora grādu Goldsmita Universitātes vēstures fakultātē Londonā, kur viņa uzrakstīja doktora disertāciju par Delēza piedāvāto Leibnica interpretāciju. Šobrīd strādā kā redaktore un rakstniece „Kritiskajam aprakstam par Delēzu un ieloci”, ko paredzēts izdot 2009. gadā izdevniecībā „Palgrave Macmillan”. Rezidencē e+t+t Rīgā 2010. gada sākumā Niamhas projekts aplūkos digitālo arhivēšanu un virtuālo muzeoloģiju, kas turpina viņas interesi pielietojot filozofiju epistemoloģiskiem, estētiskiem un ētiskiem jautājumiem, kas attiecas uz dizainu jaunajās tehnoloģijās.