Rasa Šmite, Raitis Šmits

MĀKSLA UN ATJAUNOJAMĀ ENERĢIJA JEB 0,36 VOLTI BIEŠU SULAS

“Enerģija nezūd un nerodas no jauna, tā tikai pārvēršas no vienas formascitā.”(Enerģijas nezūdamības likums)

Enerģiju var iegūt ne vien no naftas vai oglēm, bet arī no augļiem un ogām, izmantojot saules gaismu. Par to pārliecinājāmies simpozijā “Māksla un atjaunojamās (enerģijas) tehnoloģijas”, kas 2009. gada augustā norisinājās Mākslinieku rezidenču centrā “Serde” Aizputē. Simpozijā tikās mākslinieki, arhitekti, biologi, filozofi un ekologi, lai apmainītos ar idejām un iepazīstinātu ar saviem meklējumiem, pētījumiem un mākslinieciskām interpretācijām attiecībā uz atjaunojamās enerģijas tehnoloģijām, tādām kā kā vējš, saule, ūdens un bioloģiskie materiāli. Simpozija nolūks bija iezīmēt konceptuālas vadlīnijas un inspirēt jaunus mākslas darbus RIXC organizētajam festivālam “Māksla+Komunikācijas 2009”, kura šīgada tēma ir “Enerģija” un kurš norisinās Rīgā no 2009. gada 8. līdz 10. oktobrim.

Enerģija un tās nākotne uz Zemes

Pirms pusotra gada izvēlētā tēma “Enerģija”, šķiet, pa šo laiku kļuvusi vēl aktuālāka. Mūsdienu sabiedrība ar tās modernajām informācijas tehnoloģijām šobrīd enerģiju patērē vairāk nekā jebkad agrāk. Enerģijas, ekoloģiskā un ekonomiskā krīze šoreiz ir globāla problēma. Bet kā vispār ir iespējama enerģijas krīze? Ja parasti mēs vispār ko zinām par enerģiju, tad tas ir enerģijas nezūdamības likums...

Enerģija nepazūd, tā tikai transformējas no vienas formas citā. Enerģija ir iesaistīta visos procesos, kas norisinās Visumā un uz Zemes. Dabā enerģija ir sastopama daudz un dažādos veidos: kinētiskā – kā akmensnogruvumi; skaņas un elektriskā – kā pērkons un zibens; termiskā – kā uguns; magnētiskā – Zemes magnētiskais lauks; elektromagnētiskā – kā radioviļņi; ūdens – kā okeāna viļņi un lietus. Un, protams, vienmēr neizsīkstošais enerģijas avots ir saule, kuras siltumu un gaismu cilvēce izmanto kopš vissenākajiem laikiem.

Tādam savulaik aktuālam 20. gadsimta izgudrojumiem kā atomenerģija, izrādījās, var būt  neparedzami katastrofālas sekas. Savukārt līdz šim visvairāk pasaulē izmantotās enerģijas resurss – fosilais kurināmais, kā nafta, gāze un ogles, – kā šodien tapis skaidrs, ir ne tikai izsmeļams, bet arī kaitīgs cilvēkiem un apkārtējai videi. Pašlaik visas pasaules zinātnieki un pētnieki intensīvi strādā pie alternatīviem enerģijas risinājumiem. Tādas ir ūdeņraža tehnoloģijas un biodegviela, taču arvien aktuālāki kļūst arī tā dēvētie atjaunojamās enerģijas veidi – saules, vēja un ūdens enerģija.

Šķiet, tas nav modernās sabiedrības paradokss, ka, aktualizējoties planētas ekoloģijas jautājumam, enerģijas tehnoloģiju alternatīvu meklējumos notiek atkalatgriešanās pie dabas. Likumsakarīgi arī, ka mākslinieki ir to novatoru vidū, kuri meklē jaunas perspektīvas, kā lūkoties uz dabu un tās mijiedarbību ar cilvēkiem un tehnoloģijām.

Daba čemodānā

Enerģijai veltītajā simpozijā Aizputē piedalījās arī zviedru mākslinieki Ēriks Šedīns (Erik Sjödin) un Mišels Busjēns (Michel Bussien), kas strādā Interaktīvā institūta Mākslas un tehnoloģiju studijā Stokholmā. Mākslinieki savos darbos aplūko attiecības starp dabu un tehnoloģijām mūsdienu un nākotnes sabiedrībā. Kopīgajos projektos Šedīns un Busjēns tiecas izaicināt tradicionālos priekšstatus par dabu: darbā “Čemodāna zinātne” (Suitcase science) dabisku ekosistēmu paraugi tiek ievietoti “čemodānā” –  nelielā pārnēsājamā slēgtā kastē; savukārt projekts “Baktopija” ir 3D printeris, kas drukāšanai izmanto agaru un citas baktērijas.
Šobrīd Ēriks Šedīns kopā ar citiem Interaktīvā Institūta māksliniekiem strādā pie sava jaunākā kopprojekta, ko viņi pašreiz dēvē par “Dabas  pētniecības komplektu”. Tā ietvaros tiek izstrādātas divas dabas novērošanas ierīces. Pirmā ir jūtīga mikrofona plāksnīte, ar ko var klausīties kokus – kā tajos iekšā tek sulas, kā tos grauž vaboles un kāpuri. Līdzīgu koku noklausīšanās tehnoloģiju ir izmantojuši arī citi mākslinieki, piemēram, kanādietis Deivids Danns (David Dunn) savos akustiskās ekoloģijas projektos. Danna eksperimenti ir viens no retajiem gadījumiem, kad mākslinieku aktualizētās tehnoloģijas par noderīgām atzīst arī citi pētnieki: koku noklausīšanās  šodien tiek izmantota kā efektīvs mežu novērošanas instruments, pētot koku augšanu. Otra izstrādātā ierīce ir bezvadu kamera, kas tiek uzmontēta ļoti garā izvelkamā kārtī. Ar to var staigāt pa mežu, pārraidot attēlus no neierasta skatpunkta – mežu galotnēm, koku dobumiem, alām, gravām un citām parasti tik viegli nepieejamām vietām.

Mākslinieki ar saviem pretrunīgajiem darbiem patiešām izaicināja arī citus simpozija dalībniekus uz diskusijām par dabu un cilvēku manipulācijām ar to. Pirmajā brīdī šķiet, ka “Dabas pētniecības komplekts”, kas dabu vienīgi novēro, atspoguļo saudzīgu pieeju, kamēr cits darbs – Busjēna “Augošais krēsls”, kas ir organiskā stikla krēsla formā augoši ātraudzīgi koki, atgādina industriālas manipulācijas ar dabu. Tomēr diskusijā parādījās, ka robeža starp cilvēka aktīvu manipulāciju un pasīvu novērošanu nemaz nav tik vienkārši nosakāma. Cilvēki ir pārveidojuši un izmantojuši dabu savām vajadzībām jau kopš seniem laikiem. Savukārt reizēm arī niecīga iejaukšanās – kā paraugu noņemšana, lai mikrobus aplūkotu mikroskopā, – var tikt uzskatīta par manipulāciju, kuras rezultātā tiek mainīta dabā notiekošo procesu dabiskā gaita.

Dialogs  starp cilvēku un dzīvo dabu...

Cits veids, kā cilvēki varētu komunicēt ar dzīvo dabu, ir atspoguļots somu mākslinieces Terikes Hāpojas (Terike Haapoja) instalācijā “Dialogs”. Adaptējot tehnoloģijas no mežu izpētes, darbā iekļauti ar sensoriem aprīkoti soli, uz kuriem apsēžoties un uzsākot “sarunu” koks pēc brīža sniedz atbildi caur nelielām kastītēm, kas tiek iekustinātas fotosintēzes ietekmē. Šādi māksliniece aplūko situācijas, kurās komunikācijas jēdziens tiek paplašināts viņpus cilvēku pasaules robežām, aicinot uz “sarunu” arī citas dzīvas būtnes. Hāpoja uzskata, ka arī citām dzīvām būtnēm ir raksturīga semantika un savstarpēja saziņa. Tā, piemēram, ir atklāts arī, ka koki spēj brīdināt citus kokus slimību gadījumā, lai pasargātu cits citu. Ja cilvēks uztver koku kā sadarbības partneri, rodas jaunas komunikācijas situācija – tas arī ir, pēc Hāpojas domām, mākslinieka galvenais uzdevums: meklēt, pētīt un atspoguļot dažādas situācijas no neordināriem skatpunktiem.

Komunikācija starp cilvēku un citu dzīvo dabu parādās arī Mēness attēlam līdzīgajā darbā “Pašportrets”, kas tapa kā mākslinieces sejas neliela laukumiņa uzņēmums tuvplānā. Tajā redzams, ka mūsos dzīvo miljoniem visdažādāko mikroorganismu. Šis darbs veltīts jautājumam par robežu, kas kļūst aktuāla, kad pieņemam lēmumu bioloģiski modificēt savu ķermeni, jo,kā redzams, cilvēks nav vienīgā būtne, kuru šis lēmums ietekmē. Mēs neesam vieni, patiesībā mēs esam dažādu organismu kopums – vesela kopiena. Šāda perspektīva aicina uz jaunām diskusijām par bioētiku.
Cits Hāpojas darbs ir instalācija, kas no attāluma izskatās kā vienkārša glezna, taču, pieejot tuvāk, tā atklāj veselu ekosistēmu. Šis darbs līdzīgi kā Šedīna un Busjēna “Čemodāna zinātne” tiecas uzdot jautājumu: vai tā vēl aizvien ir daba, kuru mēs pielāgojam savai videi vai kuru atrodot un izmainot vēlamies paņemt sev līdzi kabatā? Šajos darbos arī parādās dažādās pieejas un tehnoloģijas, kādas māksla un zinātne izmanto dabas pētīšanai. Kaut arī mākslas skatījums ir subjektīvāks, bet zinātne tiecas veidot objektīvu dabas un pasaules reprezentēšanas sistēmu, tomēr šiem abiem pētījumu laukiem ir iespējams rast savstarpējus atbalsta punktus. Visbūtiskāk, pēc Hāpojas domām, ir tas, ka tie abi veltīti meklējumiem, kuros pasaule atklājas caur noteiktiem tēliem un attēliem.

 

... starp mākslu un zinātni, dabu un tehnoloģijām

Māksliniece Terike Hāpoja piedalījusies ne vien Aizputes simpozijā, bet arī citos enerģijai veltītā festivāla ievadpasākumos. 2009. gada 11. maijā Muzeju naktī RIXC galerijā Spīķeros bija apskatāma viņas videoinstalācija “Entropija”. Videodarbs veidots, filmējot infrasarkano starojumu, ko atdziestot izstaro miruša zirga ķermenis – tas lēnām izgaist ekrānā, ķermenim zaudējot siltumu. Līdzīga tematika sastopama  arī mākslinieces darbā “Ieelpa – izelpa”, tikai šeit mirušais elements ir lapas, kas lēnām pārvēršas par zemi. Darbu “Ieelpa – izelpa” veido noslēgta ekosistēma – zārka izmēra caurspīdīgos stikla ietvaros ievietotas trūdošas rudens lapas un zeme. Vienīgā saskare ar ārējo telpu ir ventilācijas mehānisms kastes stūrī.  Lapām satrūdot, kastē esošā zeme rūgst un pulsē. Kastēs ir arī iebūvēti sensori, kas rada pulsējošas skaņas, kuras izstādes apmeklētāji sadzird kā nopūtas. Darbs attēlo gandrīz netveramo dabas dvēseliskumu pasaulē, kura ir zaudējusi garīgumu, ienākot šobrīd dominējošajam zinātniski materiālajam skatījumam. Darba izstādīšanas laikā mākslinieces personālizstādē Somijā augsnē negaidīti parādījās jauni asni, kas turpmāk visticamāk pārvērstos atkal sakaltušās lapās, turpinot dabas kluso dzīvības un nāves ciklu. Tādējādi, no vienas puses, darbi tiešā veidā mudina domāt par dzīvības un nāves tematiku, taču, no otras puses, tie aktualizē plašākas – zinātnes un mākslas attiecības. 

Pētījums par zinātnes, mākslas un tehnoloģiju mijiedarbību un savstarpējām attiecībām ir arī māksliniece Hāpojas topošās disertācijas pamatā. Pēc Hāpojas domām, zinātne atšķirībā no mākslas vienmēr nodarbojas ar zināmo, nevis nezināmo. Zinātne pievēršas realitātei, arvien pretendējot uz objektivitāti, kamēr mākslinieki mēģina pasauli atklāt, konceptuālos veidos uzdodot jautājumus gan par to, kas ir tehnoloģijas un interaktivitāte, gan par to, ko nozīmē dzīvība un kā to iespējams izteikt ārpus zinātnes pasaules objektivitātei piemērotajiem instrumentiem. Atsaucoties uz franču mūsdienu filozofu un zinātnes pētnieku Bruno Latūru, māksliniece tiecas izprast tehnoloģiju jēdzienu plašāk, uzskatot, ka tās pauž veidu jeb pieeju, caur kuru interpretējam pasauli.

Hāpoju interesē, kā dažādo zinātnisko pasaules interpretēšanas modeļu fonā atklājas mākslas  nozīme pasaules pētīšanā un interpretēšanā. Māksliniece uzskata, ka fenomenonoloģiskā pieeja nespēj atrisināt dzīvības un apziņas jautājumu, jo tā koncentrējas uz specifiski cilvēcīgo, nostādot vienīgi cilvēku filozofisku un māksliniecisku pētījumu centrā. Taču dzīvība, garīgums, tehnoloģijas un komunikācija ir plašāk skatāmi koncepti, kas attiecas uz dabu kopumā. Šādā perspektīvā var jautāt, kā cilvēka pasaule mijiedarbojas ar apkārtējo dabu, mēģinot paraudzīties viņpus zinātnē pastāvošā objektīvā dabas skatījuma un ļaujot atklāt mākslai dabā esošo garīgumu.

Māksla, agrokultūra un “atvērtā koda” pieeja

Ar vēl citu pieeju “biomākslai” Aizputes simpozijā iepazīstināja mākslinieki Mālina un Matjē Freimani (Malin, Mathieu Vrijman), kas Zviedrijas laukos uz nelielas salas netālu no Kalmaras  pašu spēkiem izveidojuši mākslas un agrokultūras centru “Kultivators”. Centrs atrodas blakus nelielai bioloģiskai fermai, kurā ir aptuveni 30 govju un aitu. Kā konceptuālo metaforu “Kultivators” izmanto atvērtā koda (open source) kustības pieeju, kas tiecas padarīt zināšanas, prasmes, informāciju, pētījumu rezultātus un citus datus atvērtus un pieejamus. Atvērtā koda pieeja “Kultivatora” gadījumā attiecas uz agrokultūru un laikmetīgās mākslas kontekstu sintēzi. “Kultivatora” grupa organizē daudzveidīgus projektus, darba grupas, eksperimentus, apvienojot dažādus elementus – mākslu, dabu, lauksaimniecību, ekotūrismu, arhitektūru, dizainu. Šajos projektos ne vien tiek iesaistīti ārzemju mākslinieki, kas bieži ir tūlītēji atsaucīgi, bet kontakti pamazām tiek dibināti plašākas vietējās kopienas ietvaros.
Viens no interesantākajiem “Kultivatora” projektiem saucas “Vakariņas ar govīm” ir septiņu minūšu videofilma par nakts filmēšanas pasākumu pļavā, kurā ganās govis. Lai iesaistītu pēc iespējas vairāk vietējo iedzīvotāju, tika izziņota pieteikšanās uz masu skatu filmēšanu. Filmā redzams, ka pie viena gara vakariņu galda no vienas puses sēž vietējie zemnieki, ēd un dzer , bet no otras puses pienākušas govis. Projekta iecere izdevās tikai tāpēc, ka vietējie fermeri prata pareizi “komunicēt” ar govīm, govis izrādīja interesi par pasākumu un pievienojās vakariņām – ēdot no savas galda puses un saplēšot tikai vienu šķīvi.
“Kultivatora” mākslinieki ne vien strādā ar dažādiem starptautiskiem mūsdienu mākslas projektiem, viņi arī bieži uzņem viesus no dažādām valstīm un dažādām kultūrām, uzskatot, ka agrokultūra nevar tikt aplūkota vienīgi lokālos un Eiropas kontekstos. Piemēram, kolumbiešu mākslinieku bērni topošo viesrezidences telpu lauku mājas bēniņos padarīja par urbānās izklaides – skeitborda – laukumu. Interesants projekts tapa sadarbībā ar vietējām mākslas skolām. Uzdevums bija uzbūvēt skulptūru, kam reizē piemistu reciklācijas funkcija. Rezultātā tapa mobila vistu kūts, kas bija gan māksla, gan dizaina projekts, gan vienlaikus pilnīgi reāla un funkcionāla būve no koka dēļiem. 

Jaunākais “Kultivatora” projekts “Pastaigu taka” mēģina savienot atvērtā koda pieeju informācijas izplatīšanā ar vietējo iedzīvotāju kopienas ierastajām pastaigu vietām, kas pastāv kopš senseniem laikiem. Netālu no “Kultivatora” zemēm iet meža taka, kas aizved uz senām pilsdrupām,  datētām ap 200. gadu pirms mūsu ēras. Liela daļas floras un faunas ap šo taku ir reta un unikāla Zviedrijas dabā – tā attīstījusies vairāku gadsimtu laikā, kopš taka pastāv. Taku apvij dažādi nostāsti, neskaidri vēsturiski fakti un mīti, kas svešiniekiem un jaunajai paaudzei šķiet neizprotami. Projekta ietvaros tika izveidota analoga (kartes) un digitāla (tīkla vietne ar blogu) struktūra informācijas un zināšanu apmaiņai par šīs vietas folkloru, faunu un floru. Tā darbosies kā atvērtā koda gids kopīgai informācijas un resursu uzkrāšanai par mežu un šo taku.

“Kultivatora” “Pastaigu takas” pieeja sasaucas ar Aizputes mākslinieku rezidenču centra “Serde” saimnieku  Signes Pucenas un Uģa Pucena radošo darbību, kurā veiksmīgi apvienojas folklora un tehnoloģijas, mīti un māksla ar atvērtā koda idejām. Aizputes simpozijā dalībnieki ar lielu atsaucību uzņēma vienmēr aktuālo Pucenu projektu “Točka”, kas iepazīstina ar vietējām tradīcijām kandžas tecināšanā. Mākslinieki Puceni aicina palūkoties uz šo labi zināmo tradīciju no atšķirīga skatpunkta – nevis moralizējot par kandžas dzīšanu kā sociālo ļaunumu, bet gan novērtējot cilvēka neizsmeļamo izdomu ierobežotu resursu apstākļos: kandžu var tecināt no veciem ievārījumiem un izmantot zāļu uzlējumu izgatavošanai, iekšķīgai un ārīgai lietošanai.

Aizputes simpozija dalībnieku lielu piekrišanu iemantoja arī  tā dēvētā zaļā saules bateriju tehnoloģija, ar kuru iepazīstināja beļģu mākslinieks un pētnieks Barts Vandepū (Bart Vandeput) jeb Bartaku. Bartaku vadīja radošās darbnīcas, kuru laikā dalībnieki izveidoja tā dēvētos krāsu jutīgos saules paneļus – no diviem stikliņiem, svaigi izspiestām dārzeņu un ogu sulām, kvēpiem, titāna dioksīda un joda (elektrolīta). No tumšajām – upeņu, biešu, aroniju – sulām iznāk jaudīgāka baterija, no gaišākām – kā sīpolu mizu novārījuma – vājāka. Tomēr rezultātā tapa trīs 0,36 voltu baterijas ar darbības laiku – pusstunda. Enerģijai veltītajā konferencē Bartaku prezentēs izpētes projektu “PhoEf: fotovolteika efekta neatklātā poēzija”, kurā viņš fotovolteika efekta būtību – saules gaismas pārvēršanos elektroenerģijā – aplūko no mākslas, zinātnes, tehnoloģiju un ekoloģijas skatpunkta.

Informācijas un enerģijas neredzamās pasaules

Festivāla “Māksla+ Komunikācijas” izstādē “Enerģija” aplūkojami arī darbi, kas risina enerģijas un informācijas, analogās un digitālās pasaules savstarpējās sakarības.
Jauno mediju mākslinieka un dizainera Jerūna Holtausa (Jeroen Holthuis) darbs Bitquid ir pētījums par neredzamo robežlīniju, kas atdala digitālo pasauli no analogās. Mākslinieks uzsver, ka gandrīz jau trīsdesmit gadus mēs dzīvojam digitālā pasaulē, kas īstenībā ir abstrakta un eksakta. Darbā Bitquid mākslinieks ir centies atrast veidu, kā digitālo informāciju un mūsu dzīves padarīt atkal materiālas un taustāmas. Instalācijā arī redzams, ka analogajā vidē informācijas plūsma nekad nav tik precīza kā digitālajā pasaulē, jo šo pasauļu “protokoli” ievērojami atšķiras.

Savukārt elektromagnētiskās enerģijas neredzamās pasaules padarīt redzamas mēģina Gints Gabrāns savā jaunākajā projektā “Fotonu ainavas”. Darbs sastāv no lielformāta “fotongleznas” un videomonitoriem, kuros redzama gaismas ainava, ko izraisa lāzera stars telpā, atstarojoties uz īpaši sagatavotas virsmas. Lāzera staram atstarojoties, gaisma lūst līdzīgi kā prizmā visās spektra krāsās. Iegūtā projekcija mums ļauj ielūkoties neredzamo gaismas viļņu dabā. Ieraudzītais vizuāli atgādina nezināmu pasauļu tīklojumus, kuras var vērot ar pirmatklājēja sajūtu vai mākslinieka ainavista acīm, kurš izgājis plenērā paralēlajā pasaulē.

Izstādi “Enerģija” papildinās arī starptautiska konference, kas risinās enerģijas un ilgtspējības jautājumus no dažādām perspektīvām. “Gudrās” ierīces un enerģijas internets, tīri un atjaunojami enerģijas resursi, alternatīvs un ekoloģisks dizains un ražošanas metodes, atvērtā koda un hibrīdās pieejas informācijas tehnoloģijām ir tikai daži no nākotnes “pasaules glābšanas” scenārijiem, par ko diskutēs starpdisciplinārās konferences dalībnieki.

Un atkal tā ir likumsakarība, ka mākslai piemītošā spēja komunicēt un atklāt neredzamo, būs tas faktors, kas festivālā palīdzēs radīt kopīgu domtelpu, kurā tiekas cilvēki no dažādām jomām – mākslinieki un zinātnieki, politiķi un ražotāji, teorētiķi un praktiķi, futūristi un inženieri.
Tādēļ uz mākslu, kas strādā ar zinātni un tehnoloģijām un kas tādējādi neietilpst nevienā no tradicionālajām mākslas kategorijām, nepieciešams paraudzīties jaunā veidā. Tā drīzāk ir nevis jauna kategorija vai žanrs, bet gan iezīmē jaunu paradigmu. Turklāt māksla ir tā, kas var palīdzēt veidot citu skatījumu arī uz dabu un cilvēkiem, redzamo un neredzamo pasauli. Protams, var jautāt, vai mēs patiešām pietuvojamies jaunai paradigmai vai tikai esam atraduši vēl vienu veidu, kā konstruēt pasaules reprezentāciju. Taču nenoliedzami ir tas, ka ilgtspējīgas pasaules nākotnes scenārijs var izdoties, vienīgi mums kļūstot atvērtākiem jaunām idejām un jaunām sadarbībai.