Sapnis par mākslīgo intelektu nav netverams simbols, tas dziļi sakņojas laikā un telpā. Šī paredzējuma vēstures analīze ir viens no priekšnosacījumiem, lai saprastu tā mūsdienu izpausmes. Paturot prātā šo mērķi, atgriezīsimies aukstā kara otrajā gadu desmitā, kad pasaules lielākais datoru uzņēmums pasaules spēcīgākās un bagātākās valsts finanšu galvaspilsētā sarīkoja domājošo mašīnu brīnumam veltītu izstādi…

PROGRESA TŪKSTOŠGADE

1964. gada 22. aprīlī apmeklētājiem durvis vēra Ņujorkas Pasaules izstāde. Tā notika, lai demonstrētu, ka ASV ir līdere visā: patēriņa precēs, demokrātiskā politikā, šovbiznesā, modernisma arhitektūrā, tēlotājmākslā, reliģiskajā iecietībā, mājsaimniecībā un – pāri visam – jaunajās tehnoloģijās. Rakstnieki un kinorežisori jau sen fantazēja par ceļojumiem uz citām pasaulēm. Tagad NASA Kosmosa parka apmeklētāji varēja apbrīnot milzu raķetes, kas bija nogādājušas pirmos amerikāņus Zemes orbītā. General Motors paviljons Futurama raudzījās nākotnē, kad gaisa kuģi nogādās tūristus uz Mēness. Progressland paviljonā General Electric paredzēja, ka kodolplūsma drīz vien padarīs elektrību tik lētu, kā tās uzskaite zaudēs jēgu. Daudziem izstādes dalībniekiem bija tikai viena vienīga tehnoloģija, kas varēja apliecināt viņu laikmetīgumu – dators.

Pasaules gadatirgū gandrīz visi lieldatori tika izmantoti kā reklāmas triks. Turpretim IBM paviljons pievērsās datorikai kā suverēnai tehnoloģijai. Jau vairāk nekā desmit gadus šī korporācija bija Amerikas vadošais lieldatoru ražotājs. Izmantojot ekspozīcijas piedāvātās pašreklāmas iespējas, IBM bija pasūtījusi paviljonu, kam vajadzēja aizēnot visus pārējos. Slavenais somu arhitekts Ēro Sārinens veidoja baltu ovālas formas teātri, kura ārsiena viscaur bija klāta ar reljefu korporācijas logo un kuru gaisā turēja 45 kokveidīgi metāla balsti. Zem šī aizgrābjošā elementa interaktīvie eksponāti cildināja IBM ieguldījumu datorindustrijā. Kas attiecas uz pašu teātri, Čārlzs un Reja Īmsi – pāris, kas bija amerikāņu modernisma dizaina simbols, – radīja “informācijas mašīnu”, resp., multimediju šovu, kurā skaidroja, kādā veidā IBM lieldatori ir nākotnes mākslīgā intelekta sagataves.

Vairāk nekā desmit gadu izcili ASV datorzinātnieki bija pārliecināti, ka mašīnas un cilvēki agrāk vai vēlāk kļūs nešķirami. Valoda bija likumību kopums, kuru varēja šifrēt kā datorprogrammu. Pavisam drīz datoros varētu ieprogrammēt arī mācīšanos no jaunas pieredzes. 1964. gada Pasaules gadatirgū IBM lepni paziņoja, ka sapnis par mākslīgo intelektu tūdaļ tūdaļ tiks īstenots. Tuvākajā nākotnē katram amerikānim būtu uzticams mehāniskais kalps, gluži kā robots Robijs 50. gadu filmā “Aizliegtā planēta”.

”[Cilvēka] smadzeņu problēmrisināšanas un informācijpratības spēju dubultošana nav vairs nemaz tik tālu; nebūtu nekāds brīnums, ja tas notiktu jau nākamajā desmitgadē.” [Simon]

IBM paviljonā datori eksistēja vienlaikus divās laika struktūrās. No vienas puses, šobrīd apskatāmie modeļi bija saprātīgo nākotnes mašīnu prototipi. No otras – sapnis par mākslīgo intelektu atklāja IBM paviljonā izstādīto lieldatoru patieso potenciālu. Ņujorkas Pasaules izstādē jaunās tehnoloģijas bija zinātniskās fantastikas iztēles piepildījums: iztēlotā nākotne.

IZSTĀDOT JAUNĀS TEHNOLOĢIJAS

Ņujorkas Pasaules gadatirgū ASV vadība vēlējās nodemonstrēt, ka Amerikai pieder ne vien nākotne, bet arī pagātne. Jau vairāk nekā gadsimtu dažādas pasaules pilsētas organizēja starptautiskās izstādes. Tās visas vienoja kopējs iedvesmas avots: 1851 gadā notikusī Lielā visu valstu rūpniecības sasniegumu izstāde. Britu elite, pārsātināta ar bagātību un varu, kas bija iegūta, valdot pār “pasaules darbnīcu”, nolēma godināt ekonomiskā progresa brīnumus. Londonas centrālajā parkā tika uzcelta Kristāla pils (The Crystal Palace) – futūristiska būve no tērauda un stikla. Iekšpusē apmeklētājam pavērās žilbinoša fabrikās ražotu jauno produktu skate un eksotiskais imports no kolonijām. Vairumam apmeklētāju skates zvaigznes bija mašīnas – kokvilnas stelles, telegrāfa sistēma, drukas preses un, pāri visam, tvaika dzinēji –, kas deva spēku pasaules pirmajai rūpnieciskajai revolūcijai: Šo eksponātu vēstījums bija skaidrs. Lielbritānija ir bagātākā un spēcīgākā valsts pasaulē, jo briti izgudroja vislabākās mašīnas.

Bija iecerēts, ka, klīstot pa Kristāla pili, apmeklētājs iepazīs britu industrijas sasniegumus. Tomēr, neraugoties uz šo pedagoģisko ieceri, ekspozīcija Lielajā izstādē sistēmiski ignorēja to cilvēku dzīvi, kas izstādītās preces bija radījuši. Piemēram, zīda tērps ne ar ko neliecināja par šausmām tajā sviedrētavā, kur tas tapa. Paliekot ēnā darbam un neatbilstošajai cenai, skatuves centrā nonāca šo rūpniecisko ražojumu simboliskā loma. Patēriņa prece tika transformēta mākslas darbā. Lietošanas vērtība un maiņas vērtība uz laiku tika aizstāta ar ezotēriskāku sociālo fenomenu – izstādīšanas vērtību. Paradoksālā kārtā publiska izstādīšana bija visefektīvākā sociālās noklusēšanas metode: “Pasaules izstādes bija svētceļojumu vietas pretim patēriņa preču fetišiem”.

Kristāla pils telpās jaunajām tehnoloģijām nenācās grūti uzvarēt cīņā par sabiedrības uzmanību. Tomēr Lielās izstādes organizētāji sākotnēji bija iecerējuši pavisam citu sava pasākuma uzmanības centru: augstas klases britu dizaina popularizāciju. Labākās vietas galvenās halles vidū bija atvēlētas neogotisko mēbeļu un reliģisko priekšmetu izstādīšanai. Šis viltus viduslaicīgais stils iezīmēja arī Viktorijas laika Anglijas politikas aprises. Vadošā elite tīksmi maskēja savu haiteka komerciālo republiku kā romantisku viduslaiku monarhiju. Pasaules modernākajā valstī jaunākie industriālie atklājumi tika ietērpti arhaisku feodālu ieradumu drānās: izdomāta tradīcija.

Līdzīgi kā viktoriāniskās Anglijas dzelzceļa stacijas, arī jaunās preces Kristāla pilī bija domāts uzdot par seniem artefaktiem. Bet, neraugoties uz vislabākajiem organizatoru centieniem, par Kristāla pils populārāko vietu kļuva Mašīnu halle. Emocionālā iespaida ziņā neogotiskās mēbeles nespēja sacensties ar strādājošo tvaika motoru troksni un enerģiju. Vēl jo svarīgāk, Mašīnu halle lepni godināja jaunās tehnoloģijas, kuras bija pārvērtušas Angliju par ekonomisku un militāru lielvalsti. Izdomātā tradīcija bija zaudējusi iztēlotajai nākotnei.

Turpretī Kristāla pils iekšienē jaunās tehnoloģijas kļuva par laikmetīguma zīmi. Divos posmos attālinājusies no cilvēku veiktā darba – vispirms ar tirgus, bet pēc tam ar izstādes starpniecību, – mašinērija bija materializējusies ideoloģija. Lielās izstādes tvaika dzinējos gan buržuāziskie liberāļi, gan strādnieku šķiras sociālisti guva apstiprinājumu saviem politiskajiem uzskatiem. Neraugoties uz viņu lielajām atšķirībām jautājumā par jauno tehnoloģiju ideoloģisko nozīmi, abas puses vienojās par vienu: mašinērijas kā simbola atzīšana nozīmē varu pār iztēloto nākotni.

Šis politiskais imperatīvs nodrošināja stimulu pasaules izstāžu kustībai. Pēc Lielās izstādes triumfa citas valstis ātri vien organizēja savus industrijas festivālus ar mērķi graut britu ideoloģisko monopolu pār nākotni. Līdzīgi kā Kristāla pilī, jauno tehnoloģiju demonstrējumi bija ļoti liels vilinājums. 1889. gadā notikušo Pasaules izstādi Parīzē iemūžināja Eifeļa torņa nepārspējamie panākumi inženierijā. Tomēr laikā, kad notika šī izstāde, Eiropas valstis jau atpalika no straujā inovāciju viļņa, kas bija pārņēmis ASV. Tikai dažus gadus pēc Eifeļa torņa uzcelšanas Elektrības pils Čikāgas Kolumbijas izstādē deva efektīgu pierādījumu ASV industrijas tehnoloģiskam pārākumam pār Eiropas sāncenšiem. Nākotnes kontroli pārņēma Amerika.

20. gadsimta pirmajā pusē būtiskās atšķirības starp diviem kontinentiem kļuva redzamākas. 1937. gada Parīzes Starptautiskās izstādes apmeklētāji tika konfrontēti ar drūmu pasaules ainu: diviem masīviem nacistiskās Vācijas un staļiniskās Krievijas paviljoniem. Politiskās un ideoloģiskās atšķirības, kas virzīja Eiropu pretim katastrofai, bija stingi simbolizētas ķieģeļos un cementā. Pilnīgi pretēji tam 1939. gada Ņujorkas Pasaules izstādes ikonas bija Democracity – Perisfērā ierīkotā organizētāju galvenā atrakcija un Futurama – diorāma General Motors paviljona iekšpusē. Abi eksponāti reklamēja 60. gadu pārtikušās haiteka Amerikas utopisko vīziju. Šajā iztēlotajā nākotnē sabiedrības vairākums dzīvo priekšpilsētu savrupmājās un uz darbu brauc ar personiskajām automašīnām.

Saskaroties ar tik spēcīgu sāncensību par apmeklētāju uzmanību, korporācijas ķērās pie zinātniskās fantastikas iztēloto mehānismu izstādīšanas. Vestinghausas paviljona zvaigzne bija Elektro – robots, kas prata staigāt, runāt un izpūst cigarešu dūmus. Šis veidojums iedvesmoja mākslīgā intelekta iztēloto nākotni. Līdz 1939. gada Pasaules izstādei roboti zinātniskajā fantastikā parasti tika attēloti kā neemocionāli monstri, kuru nolūks ir viņu cilvēcīgo kungu iznīcināšana. Taču 1941. gadā Aizeks Azimovs šo negatīvo tēlu mainīja. Gluži kā Vestinghausas paviljonā izstādītais Elektro, arī viņa iztēles radītie roboti bija droši un draudzīgi lielo korporāciju produkti. 50. gados šī tēla maiņa noteica to, ka mākslīgais intelekts kļuva par vienu no populārākajām iztēlotajām nākotnēm.

AUKSTĀ KARA DATORIKA

Lielākajai daļai 1939. gada Ņujorkas izstādes apmeklētāju tās iztēlotās nākotnes patēriņa labklājība droši vien šķita utopisks sapnis. Amerikas ekonomika pakāpeniski atlaba pēc valsts vēsturē ļaunākās recesijas, un Eiropa bija jauna iznīcinoša kara priekšvakarā. Tomēr 1964. gadā, kad atklāja Pasaules gadatirgu, paši slavenākie Democracity un Futuramas solījumi bija īstenoti. Amerika nu bija priekšpilsētās slīgstoša automašīnām pilna patērētājsabiedrība. Izstādes vērtība bija kļuvusi par ikdienas realitāti.

Tā kā slavenākais 1939. gada paredzējums bija lielā mērā īstenojies, 1964. gada Ņujorkas Pasaules gadatirgus apmeklētāji varēja būt droši, ka arī šī pasākuma trīs galvenās iztēlotās nākotnes tiks īstenotas. Kurš gan varēja apstrīdēt, ka vēlākais 1989. gadā vairums amerikāņu baudīs kosmosa ceļojumu un nenormētas elektrības priekus. Vēl jo labāk – viņi dzīvos pasaulē, kur saprātīgas mašīnas būs viņu uzticamie kalpi. Amerikāņu publikas ticība šīm iztēlotajām nākotnēm balstījās uz aplamu kontinuitātes izjūtu. 1939. gada Pasaules tirgū publiska jauno produktu izrādīšana spēcināja patēriņa fetišisma efektus. Izstādes vērtība veidoja vēl vienu attālināšanās posmu ceļā no priekšmeta radīšanas līdz tā patēriņam. Tā 1939. gada paviljonā General Motors jaunākie produkti pildīja atbalsta lomu Futurama diorāmai, kas atspoguļoja korporācijas ambīcijas pārvērst lielāko daļu ASV iedzīvotāju par priekšpilsētās dzīvojošiem mašīnu īpašniekiem –patērētājiem. Bet par spīti šai izstādes vērtības prioritātei minētā ekspozīcija nevarēja pilnībā ignorēt jaunās tehnoloģijas lietošanas vērtību. Gandrīz ikviens kādā dzīves brīdī bija braucis automobilī. Lai arī šādā veidā varēja apslēpt sociālo produktu izcelsmi, tomēr iztēlotā nākotne pauda patiesi eksistējošas tagadnes potenciālu.

1964. gada Ņujorkas Pasaules gadatirgum bija nepieciešams daudz augstāks fetišizācijas līmenis. Pirmo reizi izstādes vērtībai bija jānoliedz jauno tehnoloģiju sākotnējā lietošanas vērtība. Lai kādi arī būtu to trūkumi, automašīnas plašākai sabiedrībai piedāvāja daudzas priekšrocības.Turpretim kosmosa raķešu, atomreaktoru un lieldatoru izstrādei sākonējā motivācija bija tādu ieroču izveide, kas būtu gana spēcīgi veselu pilsētu iznīcināšanai. Lai arī lielvalstu impēriskā hegemonija bija atkarīga no atomieročiem, globālās iznīcības draudi darīja viņu uzkrājumus aizvien problemātiskākus. Divus gadus pirms izstādes ASV un Krievija gandrīz uzsāka katastrofisku karu dēļ Kubas. Dīvainajā aukstā kara loģikā izsargāšanās no galējas divu bloku konfrontācijas bija atkarīga no pastāvīgas, abu pušu uzturētas atomieroču skaita palielināšanas. Kādā retā apskaidrības brīdī Amerikas analītiķi pat izdomāja šai augsta riska stratēģijai ironisku akronīmu – MAD (angļu val. ārprātīgs) jeb multually assured destruction (savstarpēji nodrošināta destrukcija).

Nepārsteidz, ka propogandisti abās pusēs attaisnoja milzīgo līdzekļu izšķērdēšanu bruņojuma sacensībai ar nemilitāru vadošo aukstā kara tehnoloģiju pielietojuma veicināšanu. Līdz laikam, kad 1964. gadā tika atklāts Pasaules gadatirgus, genocīda ieroči jau bija veiksmīgi pārpakoti cilvēkiem draudzīgās precēs. Kodolspēks drīz vien katram piedāvās neierobežotu enerģiju bez kādiem skaitītājiem. Kosmiskās raķetes drīz vien nogādās tūristus uz Mēness. Gandrīz visas pēdas par šo tehnoloģiju militārajām saknēm bija izzudušas. Izstādes vērtība pilnībā nomaskēja lietošanas vērtību.

Līdzīgi atomreaktoriem un kosmosa raķetēm arī datori attīstījās kā aukstā kara ieroči. Izmantojot IBM lieldatorus, ASV militāristi gatavojās atomkaram, organizēja invāzijas “nedraudzīgajās” valstīs, vadīja ienaidnieka objektu bombardēšanu, maksāja algu savam karaspēkam, iesaistījās sarežģītās kara spēles un pārvaldīja savu piegāžu ķēdes. Pateicoties Amerikas nodokļu maksātājiem, IBM kļuva par datorindustrijas tehnoloģisko līderi. Neraugoties uz korporācijas atkarību no militāriem pasūtījumiem, tās paviljons bija veltīts domājošo mehānismu zinātniskās fantastikas reklāmai. Gluži kā neierobežotie enerģijas paredzējumi un kosmosa tūrisms, arī iztēlotā mākslīgā intelekta nākotne novērsa Pasaules izstādes apmeklētāju uzmanību no patiesajiem IBM lieldatoru attīstības motīviem – miljoniem cilvēku nogalināšanas. Aukstā kara tagadnes šausmām bija jāpaliek apslēptām zem iztēlotās nākotnes brīnumiem.

KIBERNĒTISKAIS PĀRĀKUMS

1964. gadā Pasaules gadatirgū iztēlotajām nākotnēm uz laiku izdevās noslēpt no amerikāņu sabiedrības tās trīs nozīmīgāko tehnoloģiju sākotnējos uzdevumus. Bet, gadu desmitiem ritot, neviens no šiem paredzējumiem netika īstenots. Skaitītāji joprojām uzskaita patērēto enerģiju, tūristi Mēnesi neapmeklē, un datori nekādu intelektu nav izrādījuši. Atšķirībā no 1939. gada Pasaules izstādes autovīzijām 1964. gada izstādes zvaigžņu tehnoloģiju paredzējumi 25 gadus vēlāk šķita gandrīz absurdi. Hiperrealitāte bija sadūrusies ar realitāti – un zaudējusi.

Gluži kā atomreaktoru un kosmosa kuģu eksponāti, arī datoru ekspozīcijas 1964. gadā kļūdījās tehnoloģiskā progresa lasījumā. Un tomēr pastāvēja viena pamatatšķirība starp pirmo divu un pēdējā paredzējuma sagrūšanu. Elektrības neuzskaitīšanas un Mēness tūrisma fantāzijas, iespējams, diskreditēja to nespēja realizēties paredzētajā laika periodā. Turpretī šaubas par mākslīgā intelekta iedomāto nākotni rosināja pilnīgi pretējs fenomens – cilvēkiem pieauga izdevība spriest par datoriem, vadoties pēc savas personiskās pieredzes. Redzot, kā ar šo nepilnīgo ierīču palīdzību tiek manipulēts ar informāciju, cilvēkiem bija daudz grūtāk noticēt, ka skaitļotājmašīnas varētu attīstīties par saprātīgām superbūtnēm.

Lai gan paredzējumi izgāzās, IBM no tā necieta. Pilnīgi pretēji atomenerģijai un kosmosa ceļojumiem datori bija tāda aukstā kara tehnoloģija, kas no aukstā kara veiksmīgi izbēga. Jau no paša sākuma mašīnas, kas tika ražotas ASV militārajām vajadzībām, tika pārdotas arī komercklientiem. Laikā, kad IBM uzbūvēja savu paviljonu 1964. gada Pasaules izstādē, mākslīgā intelekta iztēlotajai nākotnei bija daudz vairāk slēpjamā nekā nepievilcīgajiem datoru militārajiem pielietojumiem. Izstādes vērtība izpildīja savu klasisko lomu, noslēpjot cilvēka darba devu produkta radīšanā. Datoru izgudrošana notika lielajam biznesam piemērotā brīdī. 20. gadsimta pirmajā pusē lielās korporācijas kļuva par Amerikas ekonomikas dominējošām institūcijām. Henrija Forda milzīgā autorūpnīca kļuva par jaunās sociālās paradigmas –fordisma – eponīmisku simbolu.

Jau krietnu laiku pirms datora izgudrošanas korporācijas īstenoja informācijas ekonomiju ar tabulatoru, rakstāmmašīnu un cita veida biroja tehnikas palīdzību. Tomēr 50. gadu sākumā klerku darba mehanizācija apstājās. Ražīguma palielināšanās birojā krietni vien atpalika no rādītājiem fabrikās. Kad tirgū parādījās pirmie datori, korporāciju menedžeri ātri aptvēra, ka jaunā tehnoloģija piedāvā šīs nomācošās problēmas risinājumu. Darbu, ko līdz šim veica daudzi operatori ar tabulatoru, tagad ar lieldatora palīdzību varēja paveikt daudz mazāka cilvēku grupa. Vēl labāk, tagad varēja savākt un arvien sarežģītākā veidā pārstrādāt daudz vairāk informācijas par dažādām tēmām. Menedžeri bija valdnieki pār visu, ko viņi spēja novērot.

Azimova zinātniskās fantastikas stāstos Average (angļu val. – vidusmēra, vidējais) laulātais pāris bija robotu – kalpu īpašnieki. Kad Amerikas fabrikās un birojos parādījās pirmie datori, šo jauno tehnoloģiju kontrolēja darba devēji, nevis strādnieki. 1952. gadā Kurts Vonegūts publicēja Player Piano – zinātniskās fantastikas stāstu, kurā izsmēja korporatīvās skaitļošanas autoritatīvās ambīcijas. Šajā distopiskajā nākotnē vadošā elite bija deleģējusi sabiedrības pārvaldi visuzinošajam mākslīgajam intelektam.

Biznesa vadītājiem šis murgs bija nomoda sapnis. Saskaņā ar mākslīgā intelekta praviešiem biroja darbinieku darba datorizācija bija tikai pirmais solis. Brīdī, kad tiktu attīstītas domājošas mašīnas, lieldatori ražošanā pilnībā aizstātu lielāko daļu administratīvā un tehniskā darba. Galējs mērķis bija pilnībā automatizētas darbavietas izveide. Iztēlotajā mākslīgā intelekta nākotnē korporācija un dators būtu viena un tā pati lieta. Kā ASV militārajās aprindās bija atklājies, cilvēka klātbūtne tikai traucē mašīnas darbu. Iebūvējot mašīnas dizainā jau iepriekš noteiktas atbildes, nedzīvais ierocis rīkojās atbilstoši “atgriezniskajai saitei” ar apkārtni. Saskaņā ar Norbertu Vīneru lieldatoru ienākšana iezvanīja visas sabiedrības pārveidi jaunās tehnoloģiskās paradigmas tēlā – kibernētikā.

Kibernētiskā fordisma korporatīvā vīzija nozīmēja paša fordisma vēstures aizmiršanu. Ironiskā kārtā Democracity un Futurama 1939. gadā piedāvāja daudz precīzāku datoru attīstības gaitas vīziju nekā IBM paviljons 1964. gadā, jo viņu izstādes vērtība bija ciešāk saistīta ar sociālo realitāti. Gluži kā automašīnas pirms 25 gadiem šīs jaunās tehnoloģijas no retas, pašdarinātas mašīnas lēnām tika transformētas visuresošā, fabrikā ražotā patēriņa precē. Līdzīgi kā iepriekš Forda mašīnas, IBM lieldatori tika gatavoti uz konvejera. Šīs pirmās virzības pretim datoru masveida ražošanai prognozēja to, kas būs pats būtiskākais jauninājums šajā sektorā 25 gadus vēlāk –datoru masu patēriņu. Mākslīgā intelekta iztēlotā nākotne bija veids kā izvairīties no pārdomām par iespējamām šo sasniegumu sociālajām sekām. Kā atzīmēja pats Norberts Vīners, aizvien vairāk datoriem nonākot cilvēku īpašumā, tiktu graujoši ietekmēta līdzšinējā sociālā kārtība. Cilvēku institūcijās informācijas “atgriezniskā saite vislabāk darbojās, ja plūsma notiek abos virzienos.

1964. gada Pasaules gadatirgū šāda iespēja noteikti nebija ietverta IBM iztēlotajā nākotnē. Tā vietā, lai ražotu daudz vairāk mazāku un lētāku mašīnu, korporācija bija pārliecināta, ka datori vienmēr būs lieli un dārgi lieldatori. Ekstrapolējot šādu tehnoloģiskā progresa ceļu, tā drošs iznākums ir mākslīgais intelekts. Šī konservatīvā kibernētikas rekuperācija paredzēja, ka saprātīgas mašīnas noteikti attīstītos dzīvības formās, kas būtu attīstītākas nekā vairums cilvēku. Fordistu veiktais koncepcijas un izpildījuma nošķīrums sasniegtu savu tehnoloģisko apoteozi.

Nav brīnums, ka IBM bija apņēmusies cīnīties ar šo satraucošo pašas radīto futūristiskās propagandas interpretāciju. 1964. gada Pasaules gadatirgū korporācijas paviljons uzsvēra datortehnikas utopiskās iespējas. IBM pirmām kārtām reklamēja vienu iztēlotās nākotnes redzējumu, kas kombinēja divas nesaderīgas mākslīgā intelekta interpretācijas. Tīri ideoloģiskā līmenī korporācija bija samierinājusies ar 60. gadu Amerikas šķiriskajiem pretstatiem. Iztēlotajā nākotnē strādniekiem vairs nebūtu jāstrādā un darba devējiem vairs nebūtu nepieciešami strādnieki. Mākslīgā intelekta zinātniskā fantastika bija veiksmīgi novērsusi cilvēku uzmanību no jautājuma par datorizācijas iespaidu darba vietās. Pēc IBM paviljona apmeklējuma 1964. gada Pasaules izstādē bija pārāk viegli noticēt, ka jebkurš būs vinnētājs gadījumā, ja mašīnas iegūtu apziņu.

IZGUDROJOT JAUNĀS NĀKOTNES

Četrdesmit gadus vēlāk mēs joprojām esam iztēlotās mākslīgā intelekta nākotnes gaidās. Par spīti pastāvīgiem programmu un aparatūras uzlabojumiem, mašīnas joprojām nav spējīgas “domāt”. Tā vietā, lai attīstītos par domājošām mašīnām, datori ir kļuvuši par patēriņa precēm. Istabas lieluma lieldatori ir sarukuši līdz desktopiem, leptopiem un mobilajiem telefoniem. Mūsdienu pasaulē datori pieejami it visur, un to lietotāji ir visnotaļ pārliecināti, ka datori ir stulbi.

Vēl viena neveiksme uz visiem laikiem var diskreditēt iztēloto mākslīgā intelekta nākotni. Šīs fantāzijas pastāvība norāda ilgstošo izstādes vērtības nozīmību datoru industrijā. Gluži kā 60. gados mākslīgais intelekts joprojām nodrošina lielisku aizsargstāstu jaunu militāro tehnoloģiju attīstībai. Pelnīt uz dīvainībām – tas šķiet daudz draudzīgāk, nekā sadarboties ar Amerikas imperiālismu. Vēl jo būtiskāk, šī iztēlotā nākotne turpina maskēt datorizācijas ietekmi darba vietās. Gan menedžeri, gan strādnieki joprojām saņem solījumus par sociālekonomisko problēmu tehnoloģisku uzlabojumu. Sapnis par saprātīgajām mašīnām ir labāks mediju āķis nekā kibernētiskā fordisma realitāte.

Atmiņas par to, kā agrīnākās paredzējumu versijas ne vienu reizi vien tika diskreditētas, var veicināt dziļu skepticismu, ka tas pats var notikt ar mūsdienu paredzējumiem. Četrdesmit gadus pēc Ņujorkas Pasaules gadatirgus mākslīgais intelekts ir kļuvis par iztēloto nākotni, kas nāk no dziļas pagātnes. Tā vietā ir nepieciešama daudz rūpīgāka datortehnoloģiju potenciāla analīze. Vēstures studijām ir jāietekmē nākotnes pārvērtēšana. Un vispirmām kārtām šim jaunajam nākotnes tēlam būtu jāuzsver, ka datori ir ierīces cilvēku gudrības un kreativitātes attīstībai. Izstādes vērtībai ir jādod ceļš lietošanas vērtībai. Cīņa par vertikālajām hierarhijām un kontroli ir jāaizstāj ar abpusējas informācijas pārdales veicināšanu. Būsim iedvesmoti un dedzīgi, radot jaunas vīzijas par labākiem laikiem nākotnē.

TĪKLA VIETNES

Richard Barbrook and Pit Schultz, ‘The Digital Artisans Manifesto’, www.hrc.wmin.ac.uk/theory-digitalartisansmanifesto.html.

James Bell, ‘Exploring the ‘Singularity’’, www.kurzweilai.net/meme/frame.html?main=/articles/art0584.html?m%3D1.

Urso Chappell, ‘Expomuseum: World’s Fair history, architecture and memorabilia’, <expomuseum.com>.

Marvin Minsky, ‘Steps Towards Artificial Intelligence’, <web.media.edu/~minsky/papers/steps.html>.

Jeffrey Stanton, ‘Showcasing Technology at the 1964-1965 New York World’s Fair’, <naid.sppsr.ucla.edu/ny64fair/map-docs/technology.htm>.

LITERATŪRA

Isaac Asimov, I, Robot.

Jeffrey Auerbach, The Great Exhibition of 1851: a nation on display.

James Beniger, The Control Revolution: technological and economic origins of the information society.

Walter Benjamin, ‘Paris - the capital of the nineteenth century’ in Charles Baudelaire: a lyric poet in the era of high capitalism.

Richard Thomas DeLamarter, Big Blue: IBM’s use and abuse of power.

Editors of Time-Life Books, Official Guide New York World’s Fair 1964/5.

Exposition Publications, Official Guide Book of the New York World’s Fair 1939,

Eric Hobsbawm and Terence Ranger, The Invention of Tradition.

Jeremy Isaacs and Taylor Dowling, Cold War: for 45 years the world held its breath.

Karl Marx, The Capital: A Critique of Political Economy, volume 1.

Emerson Pugh, Building IBM: shaping an industry and its technology.

Herbert Simon, The Shape of Automation for Men  and Management.

Kurt Vonnegut, Player Piano.

Norbert Wiener, The Human Uses of Human Beings: cybernetics and society.

FILMAS

Stanley Kubrick, 2001: A Space Odyssey.

Fred Wilcox, Forbidden Planet.

ATSAUCES

Herbert Simon, The Shape of Automation for Men and Management, p. 39. Šis pareģojums ir izteikts 1960. gadā.

Walter Benjamin, ‘Paris – the capital of the nineteenth century’, p. 165; also see Karl Marx, The Capital, volume 1, pp. 163–177.