Tostera projekts

"Tostera projekts" Thomas Thwaites

TEHNO-EKOLOĢIJAS.
Apgūstot ikdienas tehnoloģiju vides dzīles

Koncepcijas autors: Ēriks Kluitenbergs

Šodien tehnoloģijas vairs nevar tik vienkārši uzskatīt par tādu "citādo", kas pastāv kā pretstats bioloģiskajām vai sociālajām attiecībām. Ikdienas gaitās mēs neizbēgami saskaramies ar dažādām komplicētām mūsdienu dzīves tehnoloģiju sfērām, kuras pieprasa jaunu, lielākā mērā ekoloģiski orientētu izpratni par cilvēku un tehnoloģiju savstarpējām attiecībām. Pēc analoģijas ar tā dēvētās "dziļās ekoloģijas" kustību filosofs Deivids Rotenbergs ir nācis klajā ar ideju par "dziļajām tehnoloģijām", kur lietotājs un tā konteksts tiek sasaistīts ekoloģiskā, simbiotiskā veidā[1]. Līdzīgā veidā ideja par tehnoloģisko ekoloģiju "apdzīvošanu" vērš uzmanību uz to, cik liela ir mūsu saistība ar vidi (materiālo, dabīgo, tehnoloģisko), kā arī mūsu atkarība no tajā pieejamajiem resursiem (materiālajiem, enerģijas, bioloģiskajiem, kultūras). Mūsu spējai izdzīvot uz šīs planētas ir nepieciešams prasmīgi apgūt šos nosacījumus, kuri neizbēgami sniedzas pāri individuāli personiskai pieredzei.

Tehnoloģiju ekoloģijas koncepts šajā gadījumā tiek attiecināts uz mūsu dzīves sfēru, tādējādi aicinot rūpīgāk pārlūkot attiecības starp dabīgo un mākslīgo – vai pat uz robežām, kas starp tām ir izzudušas – tas nozīmē arī, ka "tehno-ekoloģijas" tiek skaidrotas kā kompleksas attiecības, kas ir atšķirīgi no veida, kā tās traktē, piemēram, filozofs Bruno Latūrs. Mūsu skatījumu tomēr nevajadzētu ierobežot pārāk lielā mērā, aplūkojot vienīgi tehnoloģiskus "aktorus". Fēlikss Gvatari savā darbā "Trīs ekoloģijas" (The Three Ecologies, 1989) izsaka bažas par intensīvajām tehniskajām un zinātniskajām pārmaiņām, kas noris uz Zemes. Gvatari pievēršas šo pārmaiņu izraisītajam ekoloģiskajam disbalansam, kas savukārt noved pie vispārējas cilvēku un sociālo attiecību un dzīvās vides ilgtspējīgās attīstības jautājumu nonivelēšanas.

Vadoties pēc Gvatari, uz spēles tiek liktas attiecības starp subjektīvo un ārējo pasauli, neatkarīgi no tā, vai tās ir attiecības sociālā, dzīvnieku, augu vai kosmiskā līmenī, turklāt tas viss norisinās šķietami vispārējas "implozijas" veidā. Gvatari brīdina, ka pastāv risks apzināties šīs izmaiņas vienīgi daļēji, un ka tas var radīt neadekvātu reakciju, kura izriet no tīri tehnokrātiska pasaules skatījuma. Pēc autora domām, ir jāpārvērtē veids, kādā mēs pašlaik dzīvojam uz šīs planētas, ņemot vērā pašreizējo kontekstu ar straujajām tehniskajām un zinātniskajām mutācijām, kā arī pašreizējo eksponentālo demogrāfisko pieaugumu. Vienīgi "ētiski-politiskais" skatījums uz attiecībām starp Gvatari izvirzītajiem trīs "ekoloģiskajiem lielumiem" – vidi, sociālajām attiecībām un cilvēka subjektivitāti – varētu palīdzēt ieviest skaidrību šajos jautājumos.

Paradoksāli ir tas, ka šīs tehniski-zinātniskās pārmaiņas ir gan pašreizējā ekoloģiskā disbalansa avots, gan arī vienīgais instruments, ar kura palīdzību iespējams uzlūkot un, iespējams, risināt problēmas, ko tās rada. Tomēr, kā izrādās, mēs netiekam ar šo uzdevumu tik viegli galā.

Kā ir norādījis Zigfrīds Cilinskis, viena no kļūdām, ko būtu nepieciešams pārvarēt, ir uzlūkot tehnoloģiju attīstību kā "progresu" vai arī uzskatīt pašreizējos sasniegumus tehnoloģiju jomā kā labāko iespējamo un neizbēgamo iznākumu paredzamajā vēsturiskajā trajektorijā. Savā projektā "Variantoloģija" (Variantology) Cilinskis radikāli norobežojas no jebkādām tehnoloģiju progresa vai determinisma idejām[2]. Variantoloģiskajā pieejā tiek uzsvērts, ka tehnoloģiju attīstība (un tai līdzās cilvēces attīstība) jebkurā tās brīdī noris tīri nejauši (tā var attīstīties jebkurā virzienā). Variantoloģijā netiek meklēts "pats galvenais medijs" vai "imperatīvs saplūšanas punkts". Tā vietā tiek izmeklēts kāds iespējami lielākās daudzveidības un individuālo variāciju moments. Šajā pieejā tiek uzmanīgi izraudzīts noteikts periods, kurā noris kādas īpaši intensīvas un vajadzīgas darbības medijos dažādās fiziskajās un kultūras ģeogrāfijās, pētot "mākslas, zinātnes un tehnoloģiju attiecību laika dzīles".

Un visbeidzot, pētījumos par mūsu apdzīvoto tehnoloģiju ekoloģijām, ir jāņem vērā dažādo tehnoloģisko aparātu un sistēmu iluzorā dimensija. Šāda vairāk psihogrāfiska izpratne par tehnoloģiju dziļumiem tiecas atklāt tehnoloģijām pievienotos apslēptos psiholoģiskos slāņus, kas, iespējams, nav pamanāmi uzreiz – tos varētu apzīmēt kā "tehnoloģiski bezapzināto", kas pamatā caurvij pieredzi, kā arī mūsu subjektīvās saiknes ar tehnoloģiju vidi. Šajā pieejā tehnoloģijas tiek aplūkotas ne vien kā ķermeņa paplašinājums, bet arī kā mūsu apslēptāko vēlmju paplašinājums. Tajā tiek aplūkota arī tukšuma robeža starp "reālo" un pastarpinājumiem, kurus rada valodas sistēmas, mediji un tehnoloģijas. Tās ietvaros tiek pieņemts, ka eksistē t. s. "trešais ķermenis" (Klaus Theweleit) [3], kas novieto sevi starp mums un (tehnoloģiju) objektiem. Šis trešais ķermenis parādās vienīgi mūsu mijiedarbībā ar šiem objektiem, taču to neveidojam ne mēs paši, ne objekti.

Viņpus jautājumiem, kuri skar izsīkstošos resursus un acīmredzamos piesārņojuma un vides degradēšanās veidus, ir jāmēģina veidot ilgtspējīgas attiecības starp tehnoloģijām un dzīvo vidi, ņemot vērā daudz sarežģītākus slāņus tam veidam, kurā mēs pašlaik apdzīvojam šobrīdējās tehnoloģiju ekoloģijas. Šāda padziļināti informējoša ētiskā un filozofiskā perspektīva ir nepieciešama, ja neesam atmetuši cerību atrast mazāk bīstamus ceļus uz nākotni.

Piezīmes:
  1. http://www.wired.com/wired/archive/3.10/rothenberg.if.html
  2. http://entropie.digital.udk-berlin.de/wiki/Variantology
  3. http://www.debalie.nl/player/balieplayerpopper.jsp?movieid=93125&videofragmentsid=ank2