Brīvības licence
Atis Gailis
http://www.freedom.lv

Saskaņā ar Latvijas Autortiesību likumu[1], autortiesības ir autora personiskās un mantiskās tiesības uz tā radītajiem darbiem (literāro, zinātnisko, mākslas, utt.), tajā skaita arī nepabeigtiem. Turklāt nav svarīga šī autora darba mākslinieciskā, komerciālā vai citāda „vērtība”, uzdevums forma u.tml. Autortiesības rodas tiklīdz darbs ir radīts, neatkarīgi no tā, vai darbs ir pabeigts. To piederības apliecināšanai nav nepieciešama reģistrācija, darba speciāla noformēšana vai kādu citu formalitāšu ievērošana.

Autora personiskās tiesības pieder darba autoram un ir neatsavināmas (tās nevar pāriet vai tikt nodotas citai personai). Tās ir autora tiesības tikt atzītam par autoru; vārda pienācīgu norādīšanu darba kopijās; izlemt par darba izziņošanu; darba atsaukšanu; darba neaizskaramību un pretdarbību, ja aizskartas autora tiesības.

Savukārt autora mantiskās tiesības attiecas uz darba izmantošanu. Vienīgi darba autors (izņemot datorprogrammas vai datu bāzes autoru), attiecībā uz sava darbu var izlemt par darba publiskošanu, reproducēšanu, izplatīšanu; iznomāšanu vai publisku patapinājumu (izņemot trīsdimensiju arhitektūras darbus un lietišķās mākslas darbus), retranslāciju pa kabeļiem, tulkošanu, aranžēšanu, dramatizēšanu, ekranizēšanu vai citādu pārveidošanu, kā arī padarīt darbu pieejamu publikai pa vadiem vai citādi individuāli izraudzītā vietā un individuāli izraudzītā laikā.

Autori (un to tiesību pārņēmēji) savas tiesības uz darbu var īstenot paši vai ar savu pārstāvju starpniecību, tajā skaitā autoru mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju starpniecību (piemēram, AKKA/LAA). Savu autortiesību realizēšanai (aizsardzībai pret neatļautu darbu pavairošanu, atlīdzības iekasēšanai par darba izmantošanu u.c.) kolektīvā pārvaldījuma organizācijas parasti izmanto autori, kuriem atlīdzība par darbu izmantošanu ir nozīmīgs ieņēmumu avots un darbu radīšana ir pamatdarbs.

Autortiesību likums nosaka plašas tiesības autoriem attiecībā uz rīcību ar savu darbu, paredzot autoram tiesības pilnībā kontrolēt savu darbu (izņemot dažus Autortiesību likumā paredzētus gadījumus). Ņemot vērā, ka ir ļoti viegli pavairot darbus neskaitāmos eksemplāros, un autoru ierobežotās iespējas atklāt šos tiesību pārkāpumus, Autortiesību likums paredz papildus mehānismus un atvieglojumus autortiesību aizsardzības salīdzinājumā ar citu tiesību aizsardzību (piemēram, autoram nav jāmaksā valsts nodeva). Kā šāds papildus aizsardzības mehānisms ir minams atbildētāja vai darba izmantotāja pienākums pierādīt, ka viņš šo darbu izmanto likumīgi. Šis pienākums pēc būtības ir pretējs vispārējam civiltiesību principam, ka prasītāja (šajā gadījumā tas būtu autors vai viņa tiesību pārņēmējs) pienākums ir pierādīt savas prasības pamatotību.

Jebkura darba izmantošana, ja nav saņemta autora tieša atļauja, tiek uzskatīta par autortiesību pārkāpumu, jo Autortiesību likums paredz, ka, lai iegūtu darba izmantošanas tiesības, darba izmantotājiem attiecībā uz katru darba izmantošanas veidu un katru darba izmantošanas reizi jāsaņem autora (vai viņa tiesību pārņēmēja) atļauja. Šī atļauja tiek izsniegta gan licences līguma, gan licences veidā.

Licences līgums ir līgums, ar kuru viena puse -- autortiesību subjekts -- dod atļauju otrai pusei -- darba izmantotājam -- izmantot darbu un nosaka darba izmantošanas veidu, vienojoties par izmantošanas noteikumiem, atlīdzības lielumu, tās izmaksāšanas kārtību un termiņu. Licences līgumā var paredzēt, ka licencē tiek piešķirtas tiesības darbu izmantot vienā vai vairākos norādītajos veidos, kā arī tiesības nodot licenci trešajām personām (sublicence). Attiecīgās tiesības var nodot pilnībā vai daļēji. Ja līgumā tādu norādījumu nav, darba izmantotāja tiesības tiek ierobežotas ar tām darbībām, kas izriet no līguma un ir nepieciešamas līguma mērķa sasniegšanai. Ja licences līgumā atlīdzības lielums nav konkretizēts, strīda gadījumā to nosaka tiesa pēc saviem ieskatiem.

Licence ir atļauja izmantot attiecīgo darbu tādā veidā un ar tādiem noteikumiem, kādi norādīti licencē. Ir sekojoši licenču veidi:
1) vienkārša licence dod licences saņēmējam tiesības veikt tajā norādītās darbības vienlaikus ar autoru vai citām personām, kuras arī saņēmušas vai saņems attiecīgo licenci.
2) izņēmuma licence dod tiesības veikt tajā norādītās darbības vienīgi licences saņēmējam.
3) vispārējo licenci izsniedz autoru mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija, un šī licence dod tiesības izmantot visu to autoru darbus, kurus pārstāv šī organizācija.
Jebkura licence izsniedzama rakstveidā, bet licences līgumu var slēgt arī mutvārdos. Tikai rakstveidā jāslēdz šādi licences līgumi:
1) izdevniecības līgums;
2) līgums par darba publiskošanu;
3) līgums par audiovizuāla darba radīšanu;
4) līgums, kas nosaka tādas tiesības, kādas ietvertas vispārējā vai izņēmuma licencē.

Laiks, uz kādu noslēgts licences līgums vai izsniegta licence, tiek noteikts, pusēm vienojoties. Ja noslēgtais licences līgums vai izsniegtā licence nav ierobežoti laika ziņā, autors vai cits autortiesību subjekts var izbeigt licences līgumu vai atsaukt licenci, sešus mēnešus iepriekš paziņojot uzteikumu. Licences līgumā vai licencē jānorāda teritorija, kurā līgums vai licence ir spēkā. Ja šī teritorija nav norādīta, tie attiecas uz valsti, kurā noslēgts licences līgums vai izsniegta licence.

Jau pirms darba izmantošanas tā izmantotājam jānoslēdz licences līgums vai jāsaņem darba izmantošanas licence. Dokumentam, kas apliecina darba izmantošanas tiesības, jāatrodas pie koncerta, izrādes, atrakcijas vai pasākuma rīkotāja vismaz trīs dienas pirms attiecīgā pasākuma. Tāpēc arī tajos gadījumos, kad autors nevēlas par savu darbu saņemt atlīdzību un piekrīt darba neierobežotai izmantošanai, viņam ir jādod atļauja šo darbu izmantošanai, bet, ja šis darbs tiek izmantots koncertā, izrādē, atrakcijā vai kādā pasākumā, autoram jāizsniedz rakstiska licence. Pat gadījumos, kad autors pats atskaņo savu darbu kādā pasākumā, viņam jāizsniedz pasākuma rīkotājam rakstiska licence.

Protams, autors var vienkārši nelikties ne zinis par to, kas notiek ar viņa darbiem, taču šāda attieksme var sagādāt nepatīkamus brīžus darba lietotājiem. Tāpēc ieteicams autoram līdz ar darbu publicēt (vai citādi izplatīt) tā izmantošanas noteikumus jeb licenci. Šiem noteikumiem jāietver visas darbības, ko autors atļauj veikt ar darbu. Pretējā gadījumā tiek pieņemts, ka autors šo darbību nav atļāvis.

Licences noteikumus autors var pats rakstīt atbilstoši savām vēlmēm, bet ir iespējams arī izmantot jau gatavus licenču modeļus atkarībā no darba veida. Daudzos gadījumos tas ir vienkāršāk nekā pašam tos domāt, kā arī tos vienkāršāk norādīt darbā. Visizplatītākie alternatīvie licenču veidi ir GNU vispārējā publiskā licence[2] (parasti piemēro attiecībā uz datorprogrammām) un copyleft jeb design science license[3].

Diemžēl autors pats nevar vairs brīvi lemt par licencēšanas noteikumiem, ja ir noslēdzis līgumu ar mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju un nodevis tai visas savas tiesības attiecībā uz darbu pārvaldīšanu (piemēram, autoratlīdzības iekasēšana u.c.)[4]. Tad, lai izmantotu darbu, ir nepieciešams saņemt atļauju no autortiesību organizācijas un maksāt autortiesību atlīdzību -- pat tajos gadījumos, ja autors pats izpilda savus darbus un būtu ar mieru to darīt bez maksas.

Jāpiebilst, ka alternatīvu licenču, tāpat kā savu licenču izmantošana neatņem autoram viņa autortiesības. Tās tikai norāda darba lietotājiem, kas tiem ir vai nav atļauts, tādejādi padarot darbus vieglāk izmantojamus un ... brīvākus!

[1] Autortiesību likums // Latvijas Vēstnesis 148/150 2000.04.27.
[2] http://www.gnu.org
[3] http://www.dsl.org
[4] Skat., piemēram, rakstu: Autors jautā, AKKA/LAA atbild // AKKA/LAA ziņas, Nr.17, 2003.gada decembris, 8.lpp.