Kristofs Brunners (Šveice / Kanāda)
(Konkordijas universitāte Monreāla)

IZPĒTE-JAUNRADE // JAUNU TEKSTŪRU VEIDOŠANA

Trans- vai starpdisciplinaritāte ir pamatā daudziem mūsdienu akadēmiskajiem izpētes projektiem, ko veicina finansējuma iespējas, vēlme gūt atzinību vai strādāt dažādās disciplīnās. „Mākslinieciskās izpētes” vai „mākslas kā pētniecības” joma varētu kļūt par daļu no institucionalizēta mēģinājuma rast alternatīvus modeļus daļēji novecojušajā disciplinārajā akadēmiskajā un zinātniskajā izpētē. Tādējādi saglabājas jautājums – vai starpdisciplinaritātes pieeja nav patiesībā tā pati, kas jau labi pazīstamā nozares prakses izpēte un zināšanu gūšana noteiktās jomās? No vienas puses, “Māksla kā pētniecība” varētu norobežoties no šādas jomas, tā vietā pastiprināti nosakot stingras nozares robežas. No otras puses, tā varētu rosināt jauninājumu pieņemšanu savā praksē, zināšanās un rezultātos.

Dēlēzs un Gvatari savā darbā “Qu’est-ce que la philosophie?” aplūko radīšanas procesu zinātniskā, mākslinieciskā un filozofiskā izpētē. Viņu filozofijā koncepts, sajūtu dotums vai zinātniskas funkcijas – tās visas ir radīšanas procesa funkcijas, kas sniedz viena otrai iedvesmu, nezaudējot savu savdabīgumu. Izpēte-jaunrade īpaši koncentrējas uz radošās veidošanas procesiem, kuriem nepiemīt kāds noteikts (starp-) disciplinārs ietvars. Konceptualizēšanā un praksē tas pieprasa „ierobežojumu ieviešanu”, lai radošā izpēte varētu rasties kā jauninājums. Pētījumu lauks, jeb, kā Delēzs izteiktos Bergsona vārdiem, formulējot pareizo problēmu kā pamatu jebkādai tālākai izpētei, ir nepieciešams apskatīt „mākslas kā pētniecības” iespējas veidot jauninājumus, vadoties no tās būtības un pozīcijas, kuru pati piedāvā.

Izpēte-jaunrade veido kodolu ierosinātajai pētniecības jomai, kas kritiski attiecas pret “mākslinieciskās izpētes” procesu, kas nebūtu raksturojams ne kā atvasināta tipa, ne arī, kā tīri eksternāls, bet gan, kā „problēmlauks”, kas rada jaunas tekstūras. Izpēte-jaunrade, kas veidojusies starpnozarē, kļūst par kolektīvu un transversālu procesu, kas sniedzas pār jomām, praksēm un disciplīnām (tekstūru radīšanām). Tā intensitāte un spēja ietekmēt (spēja tikt sajustam) varētu mudināt spert pirmos soļus iepretim “mākslai kā pētniecībai” - kā jaunai, radošai praksei.