Klemenss Aprihs (Austrija)

DIGITĀLĀS PILSĒTAS INTERPRETĒŠANA: TĪKLA SABIEDRĪBAS JAUNĀS POLITISKĀS TEHNOLOĢIJAS

90. gadu sākumā izveidojās aktīva jauno mediju kultūras vide, kurā tika apspriesti gan nesen izveidoto tīkla tehnoloģiju solījumi, gan riska faktori. Šis fakts kalpoja par sākumpunktu manam darbam, kura uzdevums ir skatīt šos sākotnējos projektus kā eksperimentālu platformu, kuras pamatā veidojās mūsdienu tīkla sabiedrība. Izsekojot līdzi telpiskās metaforas „digitālā pilsēta” utopiskajai dimensijai, kurā atklājas ideālā informācijas uzkrāšanās telpa un kiberdemokrātisko kopienu iecienītā vieta, ir iespējams atklāt dažus no pieņēmumiem, kas atrodami pastāvošajās tīkla kultūrās. Raugoties no šāda rakursa, arheoloģiskajā analīzē atklājas, ka digitālā pilsēta ir specifiskas telpiskas zināšanas, kas padara daudzslāņaino tīkla tekstūru skaidrāku.

Izmantojot pašreizējo diskursu un aplūkojot šīs dinamiskās aktivitātes ar Fuko „teorētisko instrumentāriju”, rodas specifisks skatpunkts, kura ietvaros globālās tīkla sabiedrības aprakstu var pretstatīt dažādām lokālām zināšanu formām. Pievēršanās mediju arheoloģijai izriet no jautājuma par to, kā tehnoloģijas un, attiecīgi, kā pār tehnoloģijām valdošais diskurss ir bijis svarīgs mūsu izpratnē par dominējošajām organizacionālajām formām informācijas laikmetā. Tādēļ tīkls konstituē mēģinājumu pārvaldīt mūsu virtuālo laikmetu ar jaunām telpas politiskajām tehnoloģijām. Savā lekcijā es vēlētos attēlot digitālo pilsētu ne vien kā telpisku metaforu, kas piešķir struktūru kibertelpai, bet arī kā fonu jaunam pārvaldes režīmam, kuru raksturotu ļoti stingras iekļaušanas un izslēgšanas formas. Fundamentālai mūsdienu tīkla sabiedrības kritikai tādējādi jāatklāj dažas šīs vēsturiskās domas līnijas plaisas, lai no jauna noformulētu alternatīvo tīkla kultūru un to tehnoloģiju potenciālu.