Ilze Strazdiņa (Lielbritānija), Aleksejs Bļinovs (Lielbritānija)

LOKĀLIE PORTĀLI: EKSPERIMENTI VISURESOŠAJOS TĪKLOS

"Internets nav raksturojams vienīgi kā "atvērts" vai "slēgts", vēl svarīgāk ir tas, ka Internets tiek modulēts." (Galloway 2007)

Kopš tīkla sabiedrības rašanās, kuru izvērsti raksturoja Manuels Kastels (2000) un kuru turpmāk kritiski aplūkoja tādi zinātnieki, kā, piemēram, Ticiāna Teranova (2004), Gērts Lovinks (2002) un Aleksandrs Galovejs (2007), tīkli ir kļuvuši par agrīnā 21. gadsimta terminu, kas bieži tiek lietots ne vien akadēmiķu un IT jomas speciālistu aprindās, bet arī ārpus akadēmiskās vides medijos izglītotu jauniešu starpā. Tādā veidā sociālā tīklošanās prakse nostabilizējas kā norma. Konektivitāte un pieeja internetam tiek popularizētas kā fundamentālas cilvēktiesības, kamēr digitālā kopīpašuma attīstību aizēno korporatīvie tīkla monopoli. Mūsdienās, kā jebkad agrāk būtu svarīgi caur praktisku piemēru analīzi atšķetināt neredzamās saistības starp punktiem un līnijām, lai mēs spētu labāk izprast tīkla fenomena tekstūras pamatā savītās struktūras.

Atvērtās kultūras praktiķi, mediju aktīvisti un kvalificēti speciālisti enerģiski izaicina oficiālo mediju novārtā pamestajā teritorijā esošās tehnoloģijas un tīkla struktūras, tādējādi veidojot kolektīvus eksperimentus - vai tas būtu jauns atvērtā koda kodols vai bezvadu sabiedriskais tīkls, kas tiktu veidots, balstoties atvērto programmu vai tehnikas perspektīvā. Šīs jaunās pretošanās un novatorisma kustības iedīgļi ir saskatāmi 20. gs radikālajā mediju praksē, kamēr daži tās elementi atgādina agrīnās mākslas kustību stratēģijas. Mēģinājums izsekot šīm vēsturēm palīdzēs mums labāk saprast šo praktiķu lomu mūsdienu kontekstos.

Izmantojot Galoveja diagrammu teorijas perspektīvu tīklu labākai izpratnei, referātā tiks akcentēti eksperimentālie tīkla projekti, ko ir izstrādājuši tādi Londonas mediju mākslas kolektīvi, kā “HiveNetworks” un “Take2030”. Analizējot viņu veidotos sadarbības projektus un lokālo tīklu pielietojumus, referātā tiks aplūkotas dažādas tīklu struktūras, īpaši uzmanību pievēršot līdzdalības mediju lomai un atgriezeniskās saites cikliem, kas nodrošina šiem tīkliem dzīvību. Līdzīgā veidā novatoriskie mediju pielietojuma koncepti liecina ne vien par iespējamu tīkla darba vietu nodrošinājumu nākotnē, bet arī uzsver izmaiņas sabiedriskajās attiecībās makro un mikro līmeņos, tādējādi no jauna definējot varas un atbildības nozīmi.