Kerstina Meja (Lielbritānija)
(Izpētes un uzņēmējdarbības nodaļas vadītāja, Kreatīvo mākslu universitāte)

KREATIVITĀTE, IZTĒLE, VĒRTĪBAS – KĀPĒC NEPIECIEŠAMA MĀKSLA KĀ PĒTNIECĪBA

Referātā tiks pievērsta uzmanība mākslas epistemoloģiskajām funkcijām, sabiedriskajām lomām un atbildībai, ko tā nes, atsaucoties uz nesen izstrādātiem doktorantūras projektiem un tādējādi pamatojot mākslas kā pētniecības nepieciešamību.

Piedāvātais pamatojums balstās uz sekojošiem pieņēmumiem:

1) Uztvere ir fundamentāli nozīmīga, lai mainītu vērtību pamatu, kas nosaka mūsu izturēšanos gan individuālā, gan kolektīvā ziņā. Nekad agrāk nav bijis tik būtiski spēt ietekmēt vērtības, pēc kurām dzīvojot, mēs vadāmies, veidojot attiecības ar vidi un citiem cilvēkiem.

2) Mūsdienās veids, kādā tiek iegūtas zināšanas un iemaņas, sākot jau ar vidusskolas izglītību, tiek iedalīts, vadoties pēc noteiktiem disciplināriem un bieži vien abstraktiem apsvērumiem. „Zināt-kā” metode tiek aizstāta ar pieeju „zināt-kas”. Sajūtās un pieredzē balstīta un iemiesota uztvere, un ar to saistītā apguve tiek atstāta kā sekundāra. Pie kāpināta (zinātnisko) zināšanu pieauguma un tehnoloģiskās attīstības spiediena izglītība, izpēte un māksla tiek nostumtas malā.

3) Aplūkojot attiecības starp sajūtu uztveri (aisthesis), teoriju (gan laikmetīgā izpratnē, gan tās izcelsmē no grieķu theoria), praxis (un poiesis), rodas jaunas pārdomas pašreizējās aktivitātes un radikālo sabiedrisko pārmaiņu gaismā. Strauji attīstošās mobilās un visuresošās informācijas, un komunikāciju tehnoloģijas rada jaunus izaicinājumus priekšstatos par iemiesoto pieredzi un re/prezentēšanas resursiem / avotiem, kas ietekmē darbu organizēšanas kārtības veidošanos starp un pār dažādiem disciplināriem apsvērumiem. Tas rada jaunus izaicinājumus kultūrā balstītas kreativitātes nozīmei zināšanu veidošanā.

4) Es vēlētos apgalvot, ka mākslai ir liela nozīme, lai kreativitāte un iztēle kļūtu par mācību instrumentiem, lai veidotos personības un vērtības, un, lai rastos veidi un līdzekļi, ar kuru palīdzību būtu iespējams „apjaust” iespējamās nākotnes alternatīvas. Atsaucoties uz nesen izstrādāto Lorēnas Līsonas, Mika Okelija un Eilīnas Stekhausas doktorantūras pētījumu, kuram esmu bijusi darba vadītāja, aplūkošu mākslas specifisko pienesumu jaunu zināšanu veidošanā ar mērķi attīstīt racionālu pamatojumu tam, kāpēc mūsdienās māksla kā pētniecība ir nepieciešama, kā jebkad agrāk.