Saimons Bigss (Lielbritānija)

KREATIVITĀTE: KUR UN KĀPĒC?

Vai jebkura veida mākslu ir iespējams skatīt, izejot no līdzdalīguma aspekta? Dalībnieku koncepta paplašināšana, kā piemēram “aktoru tīkla teorija”, (Latour, 2005) ļauj jautāt, kas vai kurš var būt aktīvs dalībnieks, piedāvājot arī jaunu perspektīvu diskusijai par autortiesībām. Mēs varam jautāt, vai kreativitāti varētu uzlūkot nevis kā rezultātu, bet drīzāk kā sabiedriskas mijiedarbības formu? Kā varētu veidot priekšstatu par kreativitāti kā mijiedarbību starp cilvēkiem un lietām, kā relāciju kopumu, nevis kā rezultātus?

Kreativitāte tiek nereti uzlūkota kā individuālā mākslinieka vai mākslinieku kolektīva gala produkts, taču to ir iespējams arī skatīt kā dažādu kopienu radītu fenomenu, kas veicina izmaiņu un individuālas vai kolektīvas kreativitātes rašanos. Kreativitāti ir iespējams traktēt kā mijiedarbības procesu, kā performatīvu darbību, kas atraisās līdz ar iesaistīšanos kopienā.

Šādā kontekstā tiek apšaubīts mākslinieka – vientuļnieka modelis un iemiesotās kreativitātes artefaktu radīšana kā ideāls radošu mērķu sasniegšanai. Tā vietā kreativitāti tiek piedāvāts uzlūkot kā apmaiņu, kas veido (rada) cilvēkus un kopienas. Darbā „Creative Land” („Radošā zeme”) antropologs Džeims Līčs raksturo kultūras prakses, kur jaunu lietu radīšana un ap tām ieviestās ritualizētās apmaiņas formas funkcionē kā indivīdu „radīšanas” process, kas arī apvieno viņus sociālās grupās, „radot” sabiedrību, kurā viņi dzīvo. Līča argumentācija ir interesanta interpretācija dāvanu ekonomijas konceptam, un viņš uzskata, ka ir iespējams aplūkot kreativitāti kā kaut ko, kas rodas no cilvēku savstarpējas mijiedarbības un ir piederīga tai. Šāds traktējums ļautu cīnīties pret instrumentālistu priekšstatu par kreativitāti, kurā māksliniekam tiek izvirzīta prasība savos darinājumos iekļaut sabiedrisku (piemēram, „ekonomisku”) vērtību. Šeit piedāvātajā argumentācijā, kreativitāte netiek vērtēta, vadoties no kādas vajadzības, risinājuma, produkta, nedz arī no „zaļākas zāles” ideāla piedāvājuma, bet gan kā kopienām raksturīga īpašība, kas arī rodas no tām.