MĀKSLA+KOMUNIKĀCIJAS: VIĻŅI

Šogad aprit 10 gadi, kopš 1996. gadā Rīgā pirmo reizi notika festivāls “Māksla+Komunikācijas”, kas gadu gaitā kļuvis jau par regulāru notikumu mediju mākslas dzīvē. No 2006. gada 24. līdz 26. augustam Rīgā Jauno mediju kultūras centrs RIXC organizē festivāla programmu ar starptautiskas izstādes atklāšanu, konferenci, eksperimentālo filmu un video demonstrējumiem un performancēm.

Lai padarītu redzamāku nemateriālo mediju mākslu, tās procesuālās norises un radošos meklējumus, skatītu tos plašākā laikmetīgās mākslas un mūsdienu kultūras kontekstā, festivāla ietvaros Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja (LNMM) izstāžu zālē “Arsenāls” tiek rīkota starptautiska izstāde “Viļņi”, kurā kopumā izstādīts ap 40 mākslas darbu. To autori ir 70 mākslinieki no 18 pasaules valstīm.

Šīgada festivāla un arī izstādes tēma ir “Viļņi” – elektromagnētiskie viļņi kā materiāls un medijs mākslā un viļņi kā universāls princips. Tomēr “Viļņi” ir kaut kas vairāk nekā festivāla nosaukums vai izstādes tēma. Tas ir fundamentāls koncepts, ar kura starpniecību mēs vēlamies sniegt ieskatu tajos radošajos eksperimentos, tīklu sociālajā dinamikā un jauno mediju mākslā, kuras zīmē esam darbojušies pēdējo desmit gadu laikā.

Pirms diviem gadiem, kad Rīgā uz RIXC rīkoto konferenci ieradās Armīns Medošs, starptautiski pazīstams jauno mediju mākslas teorētiķis, bija pirmā reize, kad iepazināmies ar “Viļņu” izstādes ideju. Mums šķita, ka Armīnam Medošam izdevās atsegt dziļāko būtību tiem brīvi plūstošiem meklējumiem un komunikāciju mākslas procesiem, kurus mēs paši, mūsu kolēģi un sadarbības tīkli bijām mēģinājuši atklāt un veidot jau vairākus gadus. Toreiz Rīgā apspriedām “Viļņu” idejas iespējamo realizāciju, vienojāmies par kopīgu kūrēšanu un diskutējām par šīs koncepcijas nozīmi RIXC darbības kontekstualizēšanā.

Meklējot atbilstošu izstādes vietu Rīgā, piemērotākais likās muzejs kā vide un konteksts, kurā veikt “procesuālās (mediju) mākslas momentuzņēmumu”. Subjektīvi (bet varbūt likumsakarīgi?) un, iespējams, tādēļ, ka pēdējo desmit gadu garumā bijām eksperimentējuši ar dažādiem brīvajiem formātiem (organizējot pasākumus biežāk virtuālajā telpā nekā fiziskajā, piesaistot attālinotos dalībniekus, pārvarot ģeogrāfiskos ierobežojumus, lai meklētu jaunas pašizteiksmes formas un veidotu autonomās telpas), pēkšņi mūsu interesi saistīja tāds statisks un fiziski reāls formāts kā izstāde.

Tik lielu starptautisku izstādi organizējam pirmo reizi un darām to ar tikpat lielu aizrautību, kā organizējām pirmos “Māksla+Komunikācija” festivālus vai pirmās “Xchange” tiešraides skaņu cilpas kibertelpā, kas savienoja neklātienes dalībniekus no visdažādākajām pasaules vietām neatkarīgi no to atrašanās fiziskajā telpā – galvaspilsētās vai nomalēs. [1]

Ar “Viļņiem” vēlamies dot ieguldījumu elektronisko tīkla mediju mākslas konteksta paplašināšanā. Lai sniegtu ieskatu 20. gadsimta vizuālās kultūras vēsturē, uzaicinājām nīderlandiešu kuratoru Ervinu van't Hartu veidot festivālā klasiskā un mūsdienu eksperimentālā kino, video un dzīvo performanču programmas.
Savukārt uzaicinātie mākslinieki, kas piedalās “Viļņu” izstādē, visu vai lielāko daļu savas radošās darbības ir veltījuši, lai eksperimentētu, atklātu un paplašinātu tēlotājas mākslas, kino mākslas un arī skaņu mākslas robežas. “Viļņu” mākslinieki, “pavēršot antenas pret kosmosu un pētot okeāna dzīles, vēlas atklāt iespēju horizontus, kā jaunā veidā skatīties uz pasauli un mijiedarboties ar to.” [2]

“Viļņi” savā ziņā ir atkalatgriešanās pie tēlotājas mākslas, kurā dominējošais nav koncepts vai vizualizācijas, bet gan tēls. Izmantojot jaunās tehnoloģijas mākslā vai mēģinot rast zinātnes un mākslas saskares punktus, tieši tēlainība ir atslēga tām durvīm, aiz kurām paveras jauni apvāršņi. Tēlainība ir arī veids kā komunicēt zinātni, padarot tās pētījumus ja ne līdz galam izprotamus, tad vismaz (audiāli/vizuāli) uztveramus, tādus, kas spēj rosināt iztēli ikviena cilvēka apziņā.

Izstāde “Viļņi” notiek LNMM izstāžu zālē “Arsenāls” līdz 2006. gada 17. septembrim.

Rasa Šmite, Raitis Šmits
Rīgā, 2006. gada 8. augustā

Atsauces:
[1] Smits, Raitis, Rasa Smite. Xchange – net audio and radio experiments. [Lekciju materiāli tīklā].
Pieejams: http://re-lab.net/netradio/workshop01/06/index.html
[2] Medosch, Armin. WAVES. [Izstādes koncepcija]. 2005.

Tīkla vietnes:
http://rixc.lv
http://rixc.lv/info/festival.html
http://rixc.lv/waves

Rasa Šmite (Latvija) un Raitis Šmits (Latvija) ir mākslinieki un jauno mediju aktīvisti, E-LAB (1996), RIXC (2000) un festivāla "Māksla+Komunikācijas" Rīgā (1996) dibinātāji.
Kopš 1997. gada darbojas "akustiskās telpas" izpētes jomā: interneta radio OZONE (1997) un XCHANGE tīkla (kas saņem PRIX Ars Electronica balvu, 1998) dibināšanas iniciatori; periodiskā izdevuma "Akustiskā telpa" (kopš 1998) redaktori; simpozija "Akustiskās telpas laboratorija" organizētāji Irbenes Radioteleskopā (2001); tiešraides skaņu projekta Visuma akustiskajā telpā "Solārā raidstacija" (2006) realizētāji sadarbībā ar r a d i o q u a l i a, Clausthome un VIRAC; starptautiskās izstādes "Viļņi" kuratori kopā ar Armīnu Medošu.
Rasa Šmite un Raitis Šmits ir arī vairāku starptautisko sadarbības tīklu, vēstkopu un projektu (NICE, Lokatīvo mediju tīkls, Eiropas Kultūrkartēšana (TCM), u.c.) iniciatori, organizatori un dalībnieki.
Kopš 1996. gada organizējuši un piedalījušies neskaitāmās starptautiskās konferencēs, izstādēs, simpozijos un festivālos; lasījuši lekcijas LMA, RSU un citās augstkolās; kā jauno mediju kultūras eksperti darbojušies dažādās padomēs Latvijā un ārvalstīs. Rasa Šmite šobrīd strādā par Jauno mediju kultūras centra RIXC vadītāju; un studē kultūru un komunikāciju RSU socioloģijas doktorantūrā. Raitis Šmits strādā LMA Vizuālās Komunikācijas nodaļā; ir arī E-LAB direktors, RIXC Mediju Laboratorijas projektu koordinators un internetradio OZONE programmu vadītājs.

<< atpakaļ uz satura rādītāju