Par klusuma/klusēšanas konceptiem un klusējošas izturēšanās tradīcijām Baltijā
Mārtiņš Boiko
Rīgas Stradiņa Universitātes Eiropas studiju fakultāte

Jau latviešu sarunvalodā pastāv jēdzienu 'klusums' un 'klusēšana' norobežojums, kaut bieži vien nekonsekvents, klusēšanu nereti saucot par klusumu, kaut tas pamatā norāda uz skaņu izpalikumu vidē, kamēr klusēšana - uz klusējošu izturēšanos komunikācijā. Tādējādi, 'klusums' ir pirmām kārtām akustiskās ekoloģijas, 'klusēšana' - dažādu komunikācijas, lingvistikas, muzikoloģijas utt. pētījumu objekts, kaut praksē šīs nozares daudzējādi pārklājas. Priekšlasījuma pirmā daļa veltīta jēdzienu attiecībām to ikdienas un zinātniskajā lietojumā.

Veidi, kā cilvēki lieto (vai nelieto) klusēšanu, viņu attieksme pret klusēšanu un klusējošām personām raksturo reģionus, kultūras un zemes. Baltijā pastāv daudzveidīgas klusējošas izturēšanās un klusēšanas izmantojuma tradīcijas. Gan tikai pēdējos gados un tikai nelielā apjomā tās ir kļuvušas par pētniecības un refleksijas objektu. Tiesa, īpatnējā veidā tās ir reflektētas jau agrāk - Baltijas tautu folklorā: jokos, stāstos un anekdotēs par klusētājiem, sakāmvārdos, kas cildina klusējošu izturēšanos u. tml. Latviešu mitoloģijā ir atrodamas liecības rituālās un maģiskās klusēšanas lietojumam.

Nesen latviešu studentu vidū veikti pētījumi ļauj izdarīt dažus preliminārus slēdzienus par klusēšanas vērtējumu, izpratni un lietojumu mūsdienu latviešu sabiedrībā.

1. Dominē romantiska un idealizējoša attieksme: klusēšana a priori tiek vērtēta kā harmonijas, gudrības un brieduma pazīme. (Kad tika jautāts par konkrētām ar klusēšanu saistītām personīgām pieredzēm, tad respondenti atklāja kritiskāku pieeju un atzina, ka klusēšanas saturs var būt un bieži vien ir negatīvs.)

2. Plaši izplatīts ir uzskats, ka klusēšanai ir nozīmīga loma latviešu komunikācijas kultūrā. (Šis uzskats tiek pausts nevis norādot uz konkrētām klusējošas izturēšanās tradīcijām, cik uzsverot, ka citi - citas Eiropas tautas (atskaitot igauņus) - runā daudz vairāk nekā latvieši.)

3. Klusēšana ir latviešiem raksturīga konfliktu novēršanas un risināšanas stratēģija.

4. Virkne pazīmju liecina, ka latviešu jaunajā paaudzē patlaban ievērojami mainās gan klusēšanas lietojums, gan attieksme pret to.

Mārtiņš Boiko (1960) 1997. gadā absolvēja Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas flautas un mūzikas teorijas klases. 1984. beidza Latvijas mūzikas akadēmijas Muzikoloģijas nodaļu ar diplomdarbu Racionalitātes jēdziens Makša Vēbera mūzikas socioloģijā. Filozofijas doktora (Dr.phil.) grādu ieguva 1995. gadā Hamburgas universitātes Muzikoloģijas institūtā par disertāciju Lietuviešu sutartines. Baltijas tautasmūzikas pētījums. No 1999. līdz 2002. gadam Aleksandra fon Humbolta fonda stipendija darbam Bambergas universitātē Vācijā prof. Makša Pētera Baumaņa departamentā. Kopš 2004. gada Latvijas Mūzikas akadēmijas un Rīgas Stradiņa universitātes profesors, un RSU komunikācijas studiju katedras vadītājs.
Nozares: komunikācijas teorija, neverbālā akustiskā komunikācija, etnomuzikoloģija, akustiskā ekoloģija.
Pētnieciskās intereses: Baltijas tradicionālā mūzika, akustiskā biokomunikācija un mūzika, mūzika un nāve, identitāte un mūzika, klusums un klusēšana.

<< atpakaļ uz satura rādītāju